3. A. 750. A. V a s k i s T u k u m ā.

Kad vēl Dievs staigājis pa zemi, dzīvojuši divi kaimiņi: viens bagāts, otrs nabags. Kaimiņi sējuši labību. Dievs gājis veca nabaga izskatā gaŗām bagātajam un jautājis, ko šis labu sējot. Bagātais negribējis lāgā ar vecīti runāt un atbildējis nekaunīgi, ka šis vīru lietas sējot. Tad vecītis gājis gar nabaga kaimiņu un jautājis, ko šis tur sējot. Nabags atbildējis, ka sējot rudzus. Vecītis aplūkojis zemi un jautājis, vai labi augšot šādā zemē. Ka jau Dievs došot, ta labi augšot, atbildējis nabaga kaimiņš. Vecītis noteicis: "Lai jau Dievs ar tad dod!" un gribējis iet tālāk; bet tad sējējs teicis: kur šis vairs varot aiziet. Saule jautik zemu, bet tuvumā nevienas mājas neesot. Lai paliekot par nakti pie šā, gan tad rītā aiziešot. Vecītis bijis ar mieru un tā abi aizgājuši uz nabaga kaimiņa mājām. Saimniece pamielojusi nabagu, uztaisījusi gultu un mudinājusi nabagu iet gulēt, jo būšot piekusis pēc gaŗas dienas. Nabags noskatījies uz saimnieces sešiem bērniem un nopriecājies, ka tai tik daudz žirgtu bērnu. Saimnieks bēdājies, ka bērnu gan daudz, bet lauki maz izdodot, kādēļ nevarot bērnus ne labi apģērbt, ne pabaŗot. Gulēt iedams; vecītis teicis saimniecei, ka ja šis agrāk uzceļoties un aizejot, lai par šo nebēdājoties, bet lai ievērojot: kādu darba šī rītā iesākšot darīt, to darīšot visu dienu.

Rītā saimniece pamostas - nabaga vairs nav! Prātojusi, kādu darbu lai šī darot. Kamēr bērni guļot, noņemšot no austuvēm audeklu. Bet ko sākot vilkt audeklu, tā vairs gala nesavilkusi visu dienu. Pielikusi visas gultas un galdus, bet gala vēl neesot.

Otrā dienā padzirdusi bagātā kaimiņiene par nabaga kaimiņu laimi, un likusi vīram tūlīt braukt pēc nabaga, lai šiem arī nabags novelētu kādu bagātību. Bagātais kaimiņš arī panācis nabagu un atvedis pie sevis. Tagad nabags ticis uzņemts ļoti laipni un apkalpots ļoti labi. Vakarā gulēt iedams, nabags novēlējis to pašu, ko agrāk nabaga kaimiņam: kādu darbu rītā pirmo iesākšot, tādu darīšot visu dienu. Vēl saimnieks varot vēlēties trīs vēlēšanās, kuŗas visas piepildīšoties. Saimniece bijusi par vēlējumu tīri priecīga un jau vakarā ar vīru nosprieduši; ka rītā kā pirmo darbu uzsākšot naudas skaitīšanu. Pieceļoties jau labi agri, lai vairāk naudas varētu saskaitīt. Saimniece likusi vīram uzgaidīt, kamēr šī iziešot ārā un izmīzīšoties. Bet ko saimniece sākusi mīzt, tā bijis tai jāmiezn visu dienu, tā ka viss pagalms bijis applūdis. Vakarā saimniece tīri pikta: lai nu vīrs vēloties tās citas vēlēšanās. Vīrs vispirms vēlējies, lai šim būtu liels melns zirgs ar skaistiem segliem, kā pilskungam. Te zirgs arī klāt. Saimnieks uzkāpjot zirgam mugurā, lai izjātu. Priekšā gadoties mazs grāvītis, par kuŗu jājot zirgs klupis un pārlauzis kāju. Saimnieks ņēmis seglus uz pleciem un gājis bēdīgs mājās. Mājās saimniece priekšā: kur nu esot tas skaistais zirgs? Saimnieks bijis labi saerrojies, kādēļ nosviezdams seglus, izsaucies: "Ek, šite jau ir tas zirgs, un tu vari jāt!"

Tā saimniece bijusi tūliņ uz segliem virsū, bet nost tikt vairs nekā. Vīram vairs tik atlicis vēlēties, lai saimniece tiek no segliem nost un tā visas trīs vēlēšanās bijušas galā.

Rudenī bagātajam kaimiņam vārpas bijušas tukšas, bet nabagam labība, ka ne savākt.

Kādu nakti pie bagātā durvim bijis nolikts kurvis ar bērniņu. Bērnam bijusi zīmīte klāt, ka to saucot par Mariju. Pats vīrs gribējis meitenīti ņemt audzināšanā, jo tad šo dēlam būšot māsa, bet pati ne par ko. Tādu palaidņu bērnu šī neiešot audzināt, viens jau šiem esot un vairāk bērnus ar' nevajagot. Tā nu nebijis neviena, kas bērniņu ņemtu audzināšanā. Pagasta tiesa sasaukusi visus iedzīvotājus kopā un likusi katram vilkt lozi, kuram atradenis jāaudzina. Loze kritusi nabaga kaimiņam. Tas nu ejot tīni bēdīgs mājās. Sieva jautājot, kādēļ šis tik bēdīgs. Tā un tā. Kā nu lai tik daudz bērnu pabaŗojot? Sieva sākusi rāt vīru: ko šis bēdojoties! Ko jau ēdīšot citi bērni, to ēdīšot arī atradenis, neesot jau tas nekāds lopiņš. Sieva sākot izkrāmēt kurvi un ak vai! Kas tur par labām drēbītēm, pa dučam vien! Un kurvja dibenā 500 rubļu naudas! Dabūjis par to zināt, bagātais kaimiņš - ak tu mūžs! - cik tam nu žēl, ka bērnu nav pats pieņēmis. Viendienu pagalmā viens iebraucot ar lielu me1nu zirgu un pilnu vezumu mantas. Tas viss esot mazajai Marijai. Ja saimnieki meitenīti labi audzināšot godā un tikumā, dabūšot katru gadu tādu vezumu mantas. Un mantas vedējs iedodot no atradeņa vecākiem saimniekiem grāmatu, kuŗā rakstīts, ka kad meitene būšot iesvētīta, viņas īstie vecāki to ņemšot pie sevis. Bagātajam kaimiņam tik žēl, ka nemaz dzīvot, kamēr no lielām žēlabām pakāries. Nākusi iesvētāmā diena. Marijas īstie vecāki

atsūtījuši meitenei brīnum lepnas dāvanas un drēbes. Arī audžu vecākiem piesūtījuši daudz bagātības. Pēc iesvētīšanas meitenes vecāki atbraukuši no pilsētas meitenei pakaļ. Tie bijuši bagāti tirgotāji. Meitene bijusi tik mīļa un skaista, ka audžu vecāki nevarējuši nemaz no tās šķirties. Bet nabaga kaimiņš negribējis, ka viņam būtu septiņi bērni, bet citiem vecākiem neviena. Kādēļ priecājušies abi ar sievu, ka var skaistu un godīgu bērnu atdot viņas īstiem vecākiem, bet pašam arī pulks savu bērniņu. Tā nabaga kaimiņš kļuvis bagāts, bet bagātais izputējis.