4. A. 750. 795. 564. A l f r ē d s, "P a s a k a s", 1893, 7. LP, VII, II, 28, 2, 12a.

Dzīvoja reiz divi brāļi. Vecākais bija uzcītīgs un taupīgs, bet jaunākais slinks un palaidnīgs. Tēvs nomirdams bija atstājis katram labu daļu mantas. Vecākais brālis, uzcītīgs būdams un taupīgi dzīvodams, savu dalu pavairoja un palika ar laiku par turīgu saimnieku. Jaunākais, palaidnīgi dzīvodams, bija izšķērdējis gandrīz visu savu padomu un dzīvoja netālu no bagātā mājām kādā vecā pussagruvušā būdiņā.

Bagātajam bija pulks skaistu un brangu zirgu, nabagam tikai viena slikta ķēve, un tās pašas viņš nevarēja labākas sabaŗot, lai laida vai vislabākajā zālē, lai deva vai tīrākās auzas.

Reiz nabaga brālis pamanīja, ka kāda ēna viņa ķēvei izrāva visu barību no mutes un aiznesa viņa brāļa zirgiem. Nabaga brālis par to gauži apskaitās. Paslēpšus viņš pielīda ēnai klāt, un to saķēris, bargi uzprasīja: "Kas tu tāda esi, un kā tu iedrošinājies manu ķēvi apzagt?"

Ēna par to daudz neko nesatrūkās, bet mierīgi atteica: "Es esmu tava brāļa Laima un man par viņa labklājību jāgādā." "Bet kur tad mana Laima? Kā tā par mani nemaz negāda?" nabaga brālis jautāja.

"Atlaid mani, tad es to pasacīšu," bagātā brāļa Laima atbildēja. Kad nabaga brālis viņu bija vaļā palaidis, tad viņa sacīja: "Tava Laima ir tālu no šējienes. Viņa guļ jūrmalā zem kupla ozola zariem, zelta gultiņā cieti aizmigusi."

To sacījusi, bagātā brāļa Laima pazuda. Nabaga brālis, to dzirdējis, devās tūdaļ ceļā meklētu savu Laimu. Viņš to arī atrada, un uzmodinājis tai vaicāja, kādēļ viņa tik mierīgi guļot un nemaz nerūpējoties par šā labklājību. Laima tam atbildēja: "Kā man būs tevi aplaimot, kad tu esi tāds izšķērdētājs un tik netīrīgi dzīvo. Vairāk reizes esmu gribējusi pie tevis ieiet, bet tikko iespēru kāju par slieksni, tad aiz netīrības un smakas bija jāskrien tūdaļ atpakaļ. Ej tagad uz māju un iztīri visu tīru un spožu, tad es nākšu pie tevis un tevi aplaimošu."

Nabags paklausīja, un, mājās pārnācis, trīs dienas no vietas savu istabu mazgāja un tīrīja, līdz kamēr iztīrīja.

Drīz pēc tam viņa sievai piedzima dēliņš. Vīrs domāja, ka nu Laima esot atnākusi, bet kad tas pēc kādām nedēļām nomira, tad viņš bēdīgs aizgāja uz jūrmalu pie savas Laimas un vaicāja, kādēļ šī viņu tā apmānot.

Laima atteica, ka gribējusi viņu vēl papriekšu pārbaudīt. Tad viņa tam iedeva mazu netīru maisiņu un sacīja: "Ņem šo un ej mājās! Maisiņš ir gan netīrs, bet kad tu sacīsi: "Maisiņ, atdaries! tad viņš tev daudz ko tīru atnesīs."

Nabags pateicās un aizgāja. Mājās pārnācis, viņš uzlika maisiņu uz galda un sacīja: "Maisiņ, atdaries!" Tūliņ no maisiņa iznāca pulks lepni ģērbušos sulaiņu, kas visu atnesa, ko vien vēlējās. Kad visa bija diezgan, tad tikai vajadzēja sacīt: "Maisiņ, aizdaries!" un sulaiņi pazuda.

Nabags par tādu laimi nezināja, kā priecāties un ko darīt. Bet bagātais, par brāļa laimi dzirdēt dabūjis, gudroja tikai, kā viņam brīnuma maisiņu izmānīt. Reiz viņš izrīkoja lielas viesības, kuŗās ielūdza arī savu nabaga brāli. Kad tas bija labi iedzēries, tad bagātais viņam solīja pilnu klēti maizes, lai tikai viņam pārdodot brīnuma maisiņu. Brālis dzērumā arī pārdeva. Bet ar to arī viņa laime bija pagalam. Maizes klēts, ko no brāļa bija dabūjis par maisiņu, bija drīz tukša un viņš bija tikpat nabags kā agrāk. Bēdīgs viņš aizgāja uz jūrmalu pie savas Laimas un stāstīja, kas noticis.

"Tu gan esi gauži slikti izdarījis!" Laima atteica, "bet es tev taču gribu palīdzēt."

To teikusi, viņa nabagam iedeva citu, ar zeltu un dārgiem akmeņiem izrotātu maisiņu. Nabags aizgāja mājās un domāja, ka šis maisiņš vēl vairāk labuma atnesīs. Bet kad bija izteica: "Maisiņ atdaries!" tad no tā iznāca pulks zaldātu, kas viņu sāka neganti sist. Nabags tikko paspēja vēl izteikt: "Maisiņ, aizdaries!" un tā tik vēl glābties no briesmīgajiem zaldātiem.

Bet nu viņš arī zināja, kas jādara. Pie bagātā aizgājis, viņš tam rādīja skaisto maisiņu un sacīja: "Tu, brāl, esi bagātāks un gudrāks, tev arī šis maisiņš labāk piekrīt, nekā man, tāpēc dod man netīro maisiņu, ko es tev pārdevu, tad es tev došu šito."

Bagātais bija ar mieru un izmija. Tikko nabaga brālis bija aizgājis, tad šis, zeltīto maisiņu uz galda uzlicis, sauca stiprā balsī: "Maisiņ, atdaries!"

Maisiņš arī atdarījās un no tā iznāca nevis cerētie sulaini, bet stipri apbruņojušies zaldāti kas viņu nežēlīgi sāka sist. Bagātais sāpēs vairs neatminējās izteikt aiztaisāmos vārdus un zaldāti viņu tikmēr sita, kāmēr pagalam nosita.

Nabags turpretī palika par bagātu vīru, uzbūvēja lielu, skaistu pili un uzdzīvoja zaļi.