Dievs žēlo un soda.

1. A. 750. A. B ī l e n š t e i n s J a u n - A u c ē 1862. LP, VI, 352, 88. M. Boehm, Lettische Schwaenke Nr. 37.

Bijuši divi saimnieki: viens bijis bagāts, otrs nabags. Tas bagātais bijis tik(ai) saimnieks vien, bet tas nabags bijis vēl vēveris.

Vienu vakaru iegājis pie bagātā vanderzellis, bet šis nedevis ne naktsmājas, ne paēst. Gājis pie nabaga vēveŗa; tas devis ar mīļu prātu un labi pacienājis, labi izguldinājis.

Ka(d) no rīta gājis projām, novēlējis labu laimi un teicis: ko viņš (vēveris) pirmāks sāks darīt, to viņš darīs visu dienu. Un vēveris sācis vilkt audeklu no stellēm un savilcis visu dienu un pievilcis pil(n)u istabu, pil(n)u klēti.

Nu bagātam kaimiņam palicis žēl, ka šim tik daudz audekla. Tūliņ jūdzis zirgu un braucis pakal vanderzellim. Uzgājis viņu vienā krogā. Sākuši labi dzert lai. Atnācis vakars, un bagātais teicis: "Ko tu iesi citur? Brauc man līdz uz mājām, es tevi labi pacienāšu, labi izgulēsi lai." Pā(r)braukuši. Labi izgulējies pacienājis lai viņu labi - un tā no rīta iedams laukā, novēlējis arī laimi: ko viņš pirmāks sāks darīt, to viņš darīs visu dienu!

Un ta(d) bagātais, laimi dzirdējis, runājis a(r) saimnieci: "Iesim naudas skaitīt!"

Labi. Gāj(u)ši abi divi uz klēti projām. Saimniece iegājusi klētī, šis gājis papriekš izmīzties. Bet kas nu vīram par nelaimi, samīzis līdz pat vakaram, cauru dienu.