4. A. 750. E l z a K r a u l ī t e A i z p u t e s a p r. B r i ņ ķ u m u i ž ā.

Reiz dzīvoja kaimiņos divi brāļi. Viens bija bagāts, bet otrs nabags. Kādu vakaru pie bagātā atnāk sirms vecītis un lūdz naktsmājas. Tā un tā. Šim neesot, lai ejot pie kaimiņa. Labi. Vecītis aizgāja pie nabaga un lūdza naktsmājas. "Labprāt!" nabags atbildēja. "Ko Dievs devis, to celsim ciemiņam priekšā."

Vecītis paēda un likās gulēt, bet no rīta projām iedams patencinājis un sacījis : "Ko tu sāksi no rīta darīt, to darīsi visu dienu."

Nabagam bija stellēs ielikta vadmala. No rīta nabags, līdz ar gaismiņu uzcēlies, ņems vadmalu no stellēm. Bet brīnumu! Vadmalai nav gala! Strādāja vīrs nosvīdis līdz pusdienai - istaba jau pilna, bet vēl vadmalai nav gala. Vakarā nabags aizbrauca uz pilsētu un pārdeva vadmalu par lielu naudu.

Nabags aizsūtīja dēlu pēc sieka pie brāļa, ko naudu mērīt. Bagātais atnesa pats sieku un prašņāja brāli, kā šis tik bagāts tapis. Brālis arī izstāstīja, kas šim gadījies. Nu brālis kā aizdedzis prom uz mājām un cepa un vārīja visu dienu. Pie vakara bagātais sagaidīja vecīti kā augstu viesi, bet vienmēr mudināja, lai ejot gulēt. No rīta bagātais sagaidīt vien nevar, ka nabadziņš aizietu. Beidzot nabags sacīja: "Ko tu sāksi darīt no paša rīta, to darīsi visu dienu!"

Bagātais nepasacīja ne paldies un aizskrēja ar sievu uz klēti. Tūlīt šie atvēruši naudas lādei vāku un sāks naudu skaitīt. Te bagātam ieniezējusies mugura.

Tas piegājis pie durvju stenderes un kasījis muguru. Tiklīdz domāja ka pietiks kasīties, netiek no stenderes nost. Gan nabags spārdījās un kliedza, bet nekas nelīdzēja. Tā bagātajam vajadzēja pie stenderes visu dienu nostāvēt.