5. A. 750. S k o l n i e c e N. L a p i ņ a S t r e n č o s.

Tur, kur tagad Burtnieku ezers, reiz dzīvoja divas sievietes. Viena no viņām bija ļoti skopa, bet otra ļoti laba.

Reiz pie skopās sievietes atnāca brīnumu vecītis. Viņš prasīja naktsmāju, bet skopā sieva teica, ka pie viņas neesot nekāds krogs. Vecītis aizgāja pie labās sievietes un tur prasīja naktsmāju. Labā sieviete pamieloja vecīti, ar ko vien varēja. No rīta vecītis pateicās labai sievietei un teica: "Šodien pirmā darbā tev būs liela laime."

To pateicis vecītis aizgāja. Sieviete paņēma no skapja audeklu un gribēja šūt sev kreklu. Priekš šūšanas viņa gribēja izmērīt savu nelielo audekla gabalu. Viņa paņēma olekti un sāka mērīt. Bet nu notika brīnums: viņa sāka mērīt un nevarēja vien izmērīt. Iznāca tik daudz audekla, ka viņa ar to samērīja pilnu istabu. Kad tur vairs nebija telpas, tad viņa izgāja ārā un arvien vēl mērīja.

To redzēja skopā sieviete. Viņa nu arī pasauca pie sevis brīnumu vecīti. Kad vecītis atnāca, tad skopā sieviete pamieloja viņu. Otrā rītā vecītis aizgāja un sacīja skopai sievietei, lai viņai pirmā darbā būtu liela laime. Kad vecītis aizgāja, sieviete nezināja, ko darīt, vai naudu skaitīt, vai arī nomazgāt netīros naudas gabalus. Apdomājusies viņa sāka mazgāt netīros naudas gabalus. No krūzes nu nāca ūdens bez apstājas. Neviens nevarēja to apturēt. Ūdens noslīcināja skopo sievieti un visu apkārtni.

Arī tagad vēl rudeņos Burtnieku ezers gaudo. Tā esot skopā sieviete, kas mazgājot naudu Burtnieku ezera dibenā.