7. A. 750. S k o l n i e k s V. J u o ņ i n s L a t g a l ē.
Dzeivuoja divi bruoļi, vīns boguots, bet ūtrais nabogs. Boguotam ļūti īzadeve. Kū jis napadarīs, vys guoja nu rūkom laimīgi; bet nabogs kū nadora, vys nabeja jam laimes. Tūreiz vēl pasaulē staiguoja svātī.
Vīnu dīnu nabogs gribēja sabērt sovus graudiņus vīnā traukā. Pīīt pi naboga kaids vacs ubogs. Radz jis, ka ubogs ira ļūti izsalcis, syuta jis jū uz sātu, lai jis drusku tur pazastiprinoj. Jis jau pībēra graudus pylnu trauku un vis vēl ira. Pībēra vēl visus traukus un pylnu klēti, ari nu bruoļa dabūja kaldus traukus, bet vis vēl ira. Jis tad jau piebēŗa labības uz kaidim desmit godim. Radz tagad bruoļs, ka tys vecs ira bejis kaids svātais.
Aizīt jis uz sātu un radz, ka jū sīva vysu ustobu aizsvaidējuse ar vodmolu. Soka sīva: "Atguoja kaids vecs - es radzu, ka jam nava krakla. Es jam gribēja atgriezt kaidu gobolu, lai byutu krakls. Jis nūsauca sevi par svātū Pīteri un pazuda. Nu es tagad radzu, cik daudz vodmolas pīsvaidēju - byus uz ilgim godim."
Naboga bruolis beja tagad laimīgs, bet boguotajam roduos skaudeiba. Grib jis ari, lai jam byutu tik daudz vodmolas un labeibas. Gaida jis ari svātū Pīteri - radz jis, ka skrīn kaids svešs suns. Jis paker akmeni un svīž suņam. Tūlaik īt svātais Pīters un boguotais lyudz jū, lai aizīt viņa sātā. Kad tikkū īguoja Pīters sātā, sīva tyuleņ aizskrēja pēc yudeņa. Radz ļauds, kai boguotais nosoj uz pogolmu akmeņus un juo sīva stīp yudeni uz sātu. Jau sīva pīnosuoja pylnu ustobu yudeņa, bet vyss vēl nosol. Naboga bruoļs nu saprota, ka tai padarēja svātais Pīters, lai boguotais bruoļs nabyutu tik skaudeigs.