10. A. 750. S k o l n i e k s B. G r i š ā n s. N. R a n c ā n a k r.
Seņ senejūs laikūs, ka vēļ ļauds nazynuoja nikaidu kustūņu, tad vīns nabogs vecīts staiguodams pa pasauli, īgoja vīnā lelā cīmā un meklēja sev nakts muojas. Bet puorguoja vysu cimu un nikas juo nagribējs īlaist ustobā un atļaut puorgulēt. Vecīts jau gribēja īt uz ūtru cīmu, bet tuoļuok nu cima īraudzēja ustobiņu, leidzīgu piertei. Tur dzeivuoja vīna naboga vecīte, kura aude cytim drēbi un nu tuo tik viņa puortyka.
Kad vecīts īguoja tur un palyudze īlaist jū uz nakts, vecīte pījēme jū vyslaipnuok. pīcepe bļinu, pabaruoja, padzirdēja un, sataisējuse lobu vītu, paguldēja vecīti. Reitā viņa ari cēlēs ogruok un taipat pabaruoja jū uz ceļa un padzierdēja. Vecīts sirsnīgi pateice vecītei par juos laipneibu un atsasvaicynuodams pasacēja:
"Kaidu dorbu tu suoksi šūdīn struoduot, taidu struoduosi vasalu dīnu."
Kad vocīts izguoja, vecīte suoc mērīt izaustu audeklu. Mērēja viņa tū vasalu dīnu, kai beja pasacējis jai vecītis. Uz reita, kad atguoja vīna boguota sīvīte, dorba devēja, un īraudzēja tik daudzi drēbes, nūsabeida un suoka vaicuot vecītei, nu kurīnes viņa tū jēme. Viņa nikuo nagribēja slēpt un vysu atkluoti pastuostīja, kai beja ar vecīti, un kū viņš jai pasacēja. Boguotuo sīvīte pīkūāe sev mēli un nūžāluoja, kuopēc viņa juo napījēme vakar sovā muojā.
"Nu lobi!" dūmoj viņa poša sevī, "es izdarīšu tū šūdīn un aiz laika suokšu struoduot pošu lobū dorbu, lai nu reizes paliktu par ļūti boguotu."
Tai viņa nūdūmuojuse dreižuok pazasteidze uz muojom. Vokorā kai i pyrmū reizi, ap tū pat laiku, tys pats vecīts otkon īt. Sīvīte, zynuodama jau por vysu nūslāpumu, izskrēja un pate pyrmuo īlyudze vecīti uz nakts muojas, bet pījēme jū tik solti, ka nadeve ni ēst, ni dzert, un pot naīrādīja vītas, kur jam atsagult. Sīvīte naguļ vysu nakti un gaida, ka dreižuok atnāktu reits. Viņa nūlika zam spylvyna lupatā īsītu naudu, kuru gribēja suokt skaitīt, pavadūt vecīti. Vecīts cēlēs; pateice jai par pījemšanu un pasacēja sīvītei, ka viņa struoduos visu dīnu tū dorbu, kaidu īsuoks pēc juo izīšonas. Sīvīte, izdzierduse taidu runu, palyka ļūti prīcīga un skubynuoja vecīti, lai tys dreižuok izītu. Kad vecīts jau aizguoja, boguotuo sīvīte vylka nu spylvyna lupotā īsītū naudu un gribēja jau suokt skaitīt, bet tī palēce uz augšu vīna blusa. Jei gribēja jū nūgyut, bet te roduos ūtra un trešuo. Kū vairuok sīvīte juos gyustīja, tū vairuok jūs palyka. Galīgi blusas suoka jū kūdīt, tai ka sīvīte nazynuoja, kur liktīs, un tuodēļ skrēja nu vīnas ustobas uz ūtru. Apskraidīja vysu cīmu, bet nikur sev navarēja atrast mīru. Tai sīvīte apskraidīja par dīnu pus pasauļa. Kur tik jei īsaroda, vysur pamete pēc sevis blusas. Nu tuo laika juos pīsavairuoja un izzaplatēja pa visu pasauli.