Dzīvoja reiz divi kaimiņi: viens krietni pārticis, bet skops; otrs ļoti nabags, bet devīgs, Skopais, bagātais nevīdās iedot nabadziņam ne maizes kumosa, bet nabadziņš ikreizes dalījās ar katru savā nabadzībā.
Vienā vakarā atnāk pie skopā saimnieka vecs sirms ubadziņš un lūdz naktsmājas un vakariņas. Skopais nedod: "Kas visus ceļa gājējus var pieguldīt un pieēdināt? Iesākšu tik vienu baŗot, tad nāks cits pakaļ citam un noēdīs man vai pat visus matus no galvas."
Nabadziņš aizgāja uz otrām mājām pie nabaga saimnieka. Šis tūliņ neprasījis ienes nabadziņam čubu maisu un aicina pie galda ēst sausi vārītas pupas. Nabadziņš paēd, izguļas, un no rīta, projām iedams, iedod saimniekam vienu pupas graudu, lai to iestāda. Saimnieks arī tai pašā dienā to iestāda.
Otrā rītā pupa jau mājas augstumā un pilna raibiem ziediem. Trešā rītā pupas lielie žuburainie zari pilni melnām pākstēm kā piebērti. Pākstes sprāgst vaļam un pupas birst zemē ka balts vien. Saimnieks nespēj pupas ne pievākt.
Otrā rītā pupai atkal raibi ziedi un atkal otrā rītā melnas pākstes sprāgst vaļam un pupas birst kā krusa zemē. Pupu pircēji brauc no visām malām, tā ka nabaga saimnieks var tikko paspēt naudu vien saskaitīt. Tā tas iet līdz pat pirmajam sniegam. Nabaga saimnieks nu ir bagātāks nekā pats lielskungs.
Viņa skopais kaimiņš par to sāka skumdēt. "Kas tad nekait nabagam iedot vienreiz paēst, kad par to var palikt tik bagāts. Kuŗš to nedarītu?" tā skopais saimnieks vienmēr citu priekšā runā.
Nākošā rudenī ap to pašu laiku ienāk pie skopā saimnieka atkal kāds nabags un lūdz naktsmāju un paēst. Skopais saimnieks tūliņ uzprasa nabagam, vai viņam esot pupa, ko dot par naktsmājām. Nabadziņš atteic, ka viņam esot gan pupa.
"Dod šurp pupu, tad vari palikt pa nakti!"
Nabadziņš atdod saimniekam pupu un liekas gulēt. Otrā rītā saimnieks tā grib stādīt pupu, ka nevar ne sagaidīt, kamēr nabags aizies pats ar savu godu - sāk jau viņu dzīt projām. Nabadziņš aiziet, saimnieks steidzas pupu stādīt. Viņš stādot mana, ka pupā kas kustas. "Jāpasteidz," viņš domā, "stādīt! Dīglis jau līdīs patlaban ārā."
Otrā rītā jau pupa izaugusi mājās augstumā un izplatījusi zarus pār visām ēkām. Visi žuburainie zari pilni raibiem ziediem. Saimnieks saaicināja visus savus radus un piederīgos uz rītdienu pupas ievākt.
Nākošā; rītā ar mazu gaismiņu jau saimnieks sētā un tik gaida, kad pupas melnās pākstes sāks sprāgt un pupas birs viņam virsū. Pākstes arī sāk sprāgt, bet nebirst vis pupas, kā viņš to gaidījis, birst lieli zaļi tārpi un ēd, kur tik pietiek. Skopais saimnieks no tam tā pārbijās, ka turpat pakrita un nevarēja vairs nekur aizbēgt. Citi māju cilvēki gan aizmuka projām.
Kad tie otrā dienā atnāca atpakaļ uz mājām, tie neatrada ne pupas, ne saimnieka, ne cita kāda dzīva radījuma visā mājā. Tārpi visu bija saēduši, atstādami tikai kailas sienas, un tad paši pazuduši.