2. A. 750. J. B a n k i n s "Š i s u n t a s," II, 1875. 28,

Itin vecs nabags ar saplīsušu kulīti kaklā staigāja māju no mājas pie bagātu ļaužu durīm un lūdzās dāvanas. Ļaudis tikai reti tam pasniedza kādus maizes riecienus, bet turpretī daudzreiz viņš dabūja dzirdēt jaunus vārdus. Tādēļ viņš reizu; lādēdamies un lamādamies, gāja uz priekšu un domāja pats pie sevis: "Man ar tādu mazumiņu jāiztiek; šiem bagātajiem nekad nav gala, lai gan tie līdz kaklam ar naudu ir apbērti."

Viņam tā domājot un pa ceļu ejot, piestājās Laimes-māte un sāka ar to runāties: "Jau sen es pēc tā kāroju tevi reizu aplaimot; tādēļ tik turi savu kulīti, lai es tev viņu piebeŗu ar zeltu. Bet tava kulīte ir labi veca un nav vairs tik stipra, tādēļ pielūko, ka tā nesaplīst, jo zelts ir ļoti smags, un kad tas zemē izbirīs, tad viss paliks par sūdiem. "

Nabags no lieliem priekiem lēkāja un dancoja, un nespēja ne elpot. Kulīti norāvis no kakla, izkratīja zemē visus savus krāmus, maizes gabaliņus, siļķes galvas u. t. pr., lai tik papilnam naudas tur varētu iebērt. Nu lija dukāti no Laimes-mātes rokām kā lietus, un kulīte arvien palika smagāka.

Laimes māte prasa: "Vai nebūs jau diezgan?"

Nabags atbild: "Vēl ne!"

Laimes māte: "Vai kulīte nesāks plīst?"

Nabags: "Nebīsties par to!"

Laimes māte: "Tu jau nespēsi panest!"

Nabags: "Itin viegli!"

Laimes māte: "Nu tu jau esi diezgan bagāts."

Nabags: "Vēl, vēl kādu drusciņu! Tikai kādu saujiņu vēl!"

Laimes māte: "Tagad tev diezgan; kule jau sāk stiepties!"

Nabags: "Damet vēl pāra dukātu!"

Te kule uz reizu pārplīsa, dukāti izbira zemē un palika par sūdiem un, Laimes-māte pati pazudās. Nabags tagad bija nabagāks un tukšāks nekā papriekšu. Bet nu viņš vairs nekad nedrīkstēja sēroties un ļaunoties par citu ļaužu bagātību.