Vīnu reizi guoja pa ceļu vīns ubogs, īguoja patmaļūs un suoka prasēt nu patmaļnīka kaidu griudu maizis. Patmaļnīks sazadusmuojās un pascēja uz uboga: "Ej tu ar Dīvu tuoļuok! Taidu daudz ubogu volkuojas pa pasauļi, vysus napībaruosi."
Tai nikuo patmaļnīks ubogam nadevja. Taišņi ap tū laiku uz patmaļim atbraucja malt vīns zemnīks, jam beja na cīši lels maiss rudzu. Zemnīks īraudzēja ubogu, kam patmalnīks nikuo nadevja. Jam tyka žāl ituo ubodzeņa, pasaucja tū pi sevis un pībēra ubogam kulī kāidu garču rudzu. Ubogs vys vēl prosa un zemnīks ībēra vēl ūtru un trešu garču, tai ka zemnīkam pašam palyka pavysam moz. Patmalnīks vysu redzēja un smīdamīs suoka runuot uz zemnīku: "Kū tu, muļķs, cik rudzu ubogam atdevi! Kas tev paliks? Vēl es ar pajimšu par molšonu."
"Labi!" pascēja zemnīks un pajāmja tū druponu rudzu un ībēra malt. Suoka patmalnīks malt rudzus, vairuok stundis maļ, a myltys vys beras da beras. Rudzu beja kaids garčs, a myltu jau treis maisi pībēra. Zemnīks nazynuoja, kur likt myltu. Itys ubogs beja varbyut pats Dīvs, kurijis par lobumu atleidzēja ar lobumu.