7. A. 750. J. O p y n c ā n s L a t g a l ē.

Dzeivuoja divi bruoļi, Juoņs un Pīters. Juoņs soka Pīteram: "Gryuši, bruoļ, mums dzeivuot, īsim naudas roktu!"

Pīters naatbild nīkuo, bet Juoņs pajem luopstu un skraida mol-molom. Pīters pajem luopstu, nūīt teiruma golā, kryumūs sprauž luopstu un viņa atsadurās vara naudas kotlā. Atīt uz muojom un izstuosta Juoņam. Juoņs nadūd mīra - braukšūt tyulīt, kai atrūd. Pīters soka: "Nikas, bruoļ, reit nūbrauksim!"

Nūbrauc reitā un atvad naudas kotlu. Dzeivoj, dzeivoj Juoņs nalīk mīra, skrīn naudas roktu: zemē taču ir sudobrs. Aizīt, ryukoj, ryukoj, mol-molom, bet navar atrast. Pīters aizīt teiruma golā, sprauž luopstu, viņa atsadurst pret sudobra naudas kotlu. Atguojis uz muojom, Pīters izstuosta bruoļam. Juoņs navar nūrimt, grib tyuliņ braukt un nalīk Pīteram mīra.

"Gon jau reit nūbrauksim," atbild Pīters.

Reitā aizbrauc bruoļi un izrūk sudobra naudas kotlu. Atbraukuši uz muojom viņi pibeŗ pylnu kotlu naudas. Dzeivoj boguoti, bet Juoņa navar nūrimt. Īšūt naudas roktu, jo zemē asūte vēl zalta nauda. Pīters naatbild, bet cīš klusu. Juoņs ryukoj molmolom, bet vys tukšā. Pīters aizīt uz teiruma golu, dur ar luopstu un viņa atsadur pret zalta kotlu. Atguojis uz muojom, Pīters izstuosta par šū bruoļim. Juoņs vysu nakti nadūd Pīteram mīra: "Braucam nu, braucam!"

Bet Pīters tikai atteic: "Gon jau reit nūbrauksim."

Reitā nūbrauc un atvad kotlu zalta naudas. Juoņs ar Pīteri palīk ļūti boguoti. Tūmār Juoņs vys nadūd mīra Pīterim, grib palikt vēļ boguotuoks. Radzādams, ka natiks ar Juoņi golā, Pīters aizīt uz tuksnesi Dīva lyugtu un dzeivuot vīntulībā.

Dzeivoj lobu laiku. Kaidā pēcpusdīna Pīters redz, ka pa tuksnesi car viņa olu īt valni. Storp viņim pēdīgais pīklyboj un palicis īpakaļ. Viņš pīsteidzas pi klybuo valna kluot un saker viņu. Pīters vaicoj, kuodeļ viņi šur izdūmuojuši atceļuot un kuodēļ rūkuos nasūt traukus. Klybais valns paskaidroj, ka šimā molā rodīs jauns boguoturs, un ka viņš par laicīgu montu viņim puordevis sovu dvēseli. Izdzierdis šū, Pīters uz šuo golda trauka aizvalk kristu un nūrunoj ar valnu, ka tys izlikšis šū trauku boguotnīka prīkšā ar kristu uz augšu, jo cytaidi valns vairs natikšūt nu Pītera rūkom. Valns apsajem vysu darīt, lai tikai viņu palaiž dzeivu.

Pēc tam Pīters tyulīt dūdas pi sova bruoļa Juoņa. Īguojis kēkī, viņš lyudz kaut kaida dorba. Tur viņu nagrib pījamt, jo asūt puoruok vacs.

"Jyusu kungs vēl vacuoks, tūmār viņš par jums vysu puorzyna un ir jyusu pavēlnīks," atbild vacais Pīters.

Puorstuosta šū boguotajam Juoņam. Juoņs atļaun pījemt jū kēkī, kaut dēļ molkas cieršonas. Atīt maltītes dīna. Juoņs pīsauc daudzi vīsu. Apsasāst ap goldu. Valni viņam pīkolpoj. Viņš juo prīkšā izlīk trauku. Juoņs skotuos: uz trauka krists. Vīsi ļūti puorsabeist, skotuos apleik un vairs nav nivīna sulaiņa. Vysi valni beja aizmukuši prūjom. Juoņs atlaiž vīsus uz muojom. Tad Pīters aizīt pi sova bruoļa Juoņa un prosa, kū viņš loba ir izdarījis par sovu dzeivi. Tys aizvad uz klāvu, ruoda lūpus, tad uz klēti ruoda labību, bet uz tuo Pīters tikai nūsaspļaun. Tad viņš ruoda zalta škierstu,

"Jā, šis ir vīns dorbs, kuru tu, cylvāks, esi pastruoduojis kai lobu," soka vecīts.

Tad jautoj tuoļuok: "Saki, mīļais cylvāks, kas tev paleidzēja dabūt šū montu?"

"Bruoļs Pīters."

"Kur viņš ir?"

"Nazynu."

"Es asmu tovs bruols Pīters un gribu tevi atsvabynuot nu elles mūkom, kuras jau tevi gaida vysuotruokā laikā."

Par kaidu dīnu Pīters atkon guoja pī Juoņa un prasīja paruodīt viņa zalta škierstu, lai puorsalīcynuotu, vai viņš nav jam par eisu, jo tymā pasaulē daīšūt viņā dzeivuot. Juoņs ar mīru beja ruodīt un lai puorlīcynuotu Pīteri, ka škiersts ir lobs, īsaguluos īkšā. Syta divpadsmituo stunda pusdīnas. Pīters puorkristēja šķierstu un izgryuda vuoku viersā. Nazkas nūbrakšēja, nūryucjās, šķiersts kai nabejs puorkrita caur zemi, bet Juoņa dvēsele, atsvobynuota nu valnim, pasacēlās uz dabasim.