8. A. 750. V. Z a c h a r s k a n o S. R a z g a l e s M a k a š ā n u p a g.

Sen senejūs laikūs, kod pats Dīvs un svātī staiguoja pa šū pasauli, pi vīna kēneņa atguoja kaids ceļa-veirs. Kēniņš suoka vaicuot ceļa-veiram, nu kurīnes jis ira. Ceļa-veirs izstuostēja kēniņam, ka jis īt nu vīnas baznīcas, un ka jū vuords ir Pīters. Kēniņš grybēja, lai svātais Pīters puorgulātu pi viņa nakti, bet svātais Pīters nagrybēja palykt par nakti pi kēniņa un teica, ka jis īt gulēt taidā un taidā baznīcā, kur jū citi gaida. Kēniņš nagrybēja Pīteri palaist īt kuojom leidz baznīcai un lyka sovim kolpim aizjiugt zyrgus un nūvest Pīteri. Kolps aizjiudzja zyrgu dūmuodams, ka brauks kaida princese, bet verās: sādrās karētē nazkaids ubogs. Kolps izbrauca nu pils, verās: nav nivīna cylvāka pa ceļu, jis soka Pīteram: "Tu tak esi ubogs, sād tu lobuok munā vītā par kučeri, a es tovā!"

Pīters, nikuo napasaceidams, izleida nu karētes un suoka īt kuojom, bet kolps kai lelais kungs gulēja karētā un brauca. Taisējās jau dīna, pa ceļu brauca daudz ļaužu, jī pazyna Pīteri un suoka klīgt un klanētīs jam. Nu lela trūkšņa kolps paceļas nu solda mīga un redzēdams, ka &127;audis tym ubogam klonās, nūsabeida un nazynuoja, kū darīt. Verās: stuov baznīca, pi baznīcas visi baznīckungi sveicina jū ar procesiju. Kolps nūsabeida pavysam, nūlaidja golvu dūmuodams par sevi: "Vai Dīviņ, kū es asmu padarējs!"

Pīters, redzēdams skumīgū kolpu, pīguoja kluot, pajēmja jū aiz rūkas, īveda baznīcā un lyka baznīckungam dūt kolpam paēst un naudu uz ceļa. Kolps beja cīši prīcīgs, ka Pīters jū par taidu grāku nasūdīja, bet vēl pažāloja. Atbrauca jis pi ķēniņa, bet nastuostēja vis jam par itū, tik pošs vysu myužu navarēja Pīteri aizmierst.