9. A. 750. J. O p y n c ā n s L a t g a l ē.
Vīnu reizi brauc baznīckungs ar sovu kolpu un vad naudas muciņu. Baznīckungam aizzagribējs peipēt, bet viņam nav sērkūciņu. Brauc - verās: gunkurs. Baznīckungam ir bais īt, arī bailes palikt pi zyrga. Viņš pajem leidza naudas muciņu un kūpā ar kolpu nūīt uz gunkuri. Palīk murciņu zam rasna ūzula un poši suoc peipēt. Cikom peipēj, aizmierst par zalta muciņu un sādušīs aizbrauc. Brauc kaidu gobolu, tad baznīckungs īguodoj, ka ir atlykuse muciņa naudas.
Viņš tyulīt līk kolpam skrīt pēc viņas uz kuplū ūzulu. Goduos, ka tymā ūzulā lyudzās Dīvu kaids vīntuļs. Viņš jau beja tik svāts, ka engeļs kotru dīnu viņam nesja ēst. Šū reiz engeļs atnas ēst un skotuos : tymā pat breidī zam ūzula paskrīn baznīckunga kolps. Īraudzējis, ka naudas vairs nav, 'kolps runoj sevī: "Bet nu kas varēja tik uotri pajemt myusu naudu?"
Vīntuļs, nūsaklausējis nu kūka, suoc runuot: "Jyusu naudu tikkū pajēma kaids vecīts, ubogs, un aizguoja patū ceļu, kurp īt uz reitim - skrīn uotruok un tu viņu panuoksi!"
Baznīckunga kolps dūdas pēc vecīša un, dadzinis viņu, atjem naudu. Vīntuļs gaida, gaida un vairs navar sagaidīt engeļa ar ēdīnu. Tad viņš suoc sirsnīgi lyugt Dīvu un vaicuot, kuodēļ viņš ir atstumts, vai tī ir ar kū sakaitynuojis Dīvu. Tad uz ūzulu nūsalaiž engeļs un soka: "Tu esi izdarējis nalabu dorbu. Tu atjēmi nu naboga vīnīgū prīcu, vīnīgū atradini un grīzi jū atpakaļ montkuorīgam baznīckungam. Ar šū tu sakaitynuoji Dīvu un baznīckungu īsvīdi ellē. Par taidu dorbu tad nu jauna ir juoīsuoc cīšonas, vysas lyugšonas, un nu jauna ir juolaiza rosa."