Sen atpakaļ vecos laikos dzīvoja pie viena saimnieka ļoti nabaga sieviņa. Viņa bija tik nabaga, ka tai nebija nekā ko ēst, nedz arī ko ģērbties. Saimniekam bija veca klēts, tur tas turēja cūku pelus. Vienu dienu nabaga sieviņa, klētī grābdama pelus, sāka gauži lūgt Dievu par savu lielo nabadzību, lai Dievs viņai nāktu palīgā. Pelus sagrābusi, viņa atgriezās atpakaļ un ieraudzīja pie kasta (tīņa) stāvam vecu, vecu vīriņu ar baltu bārdu. Vecais vīriņš mīlīgi uzrunāja nabaga sieviņu un sacīja: "Es redzu, ka tev klājas ļoti gŗūti un tu esi lūgusi par savu grūtumu, lai to tev atņemtu. Tev nebūs vairs ciest badu un ēst pelus! Tu vari no šī kasta ikreiz pa divi lāgi grābt, tad tev būs miltu papilnam, bet sargies trešo reizi bāzt rokas kastā."
To teicis, vīriņš tūliņ pazuda. Nu nabaga sieviņai nevajadzēja vairs ciest badu un gar citu nama durvim vazāties, lūgt dāvanas un maizīti: maizes nu bija diezgan, jo miltu netrūka. Bet jo jau labi iet, jo vēl labāki grib!
Kad nu sieviņa tā ilgāku laiku no kasta miltus bija grābusi un iztikusi, tad viņa kādu dienu pie sevis tā runāja: "Nu, kālab es nevarētu katru reizi pa trim lāgiem grābt miltus? Te jau miltu papilnam un man arī nevajadzētu tik daudz reizas tiem pakaļ nākt."
Kā runāts, tā darīts. Otrā dienā viņa atkal nogāja pie lielā kasta grābt miltus. Šodien nu sieviņa gribēja izmēģināt savu nodomu: viņa bāza rokas vēl trešo lāgu kastā pēc miltiem. Bet tikko trešo lāgu rokas bija iebāzusi, te nejauši kasta vāks krita un sievai nocirta galvu.