l. A. 752. J. B a n k i n s "Š i s u n t a s" I, 1872, 20.

Veci ļaudis stāsta, viens saimnieks mēdzis gan sacelt ļaudis rītos pie kulšanas, licis izdzīt labību no rijas piedarbā un tur metienu jeb klājienu sataisīt, bet tad kūlājus stellējis gulētu un viens pats tik kūlis. Tikai salmus ņemt saucis atkal ļaudis kopā. Zēns, kas tur par puisi bijis, arī gribējis dabūt zināt, kā saimnieks viens pats kuļ labību; tāpēc reizu, kad citi kūlāji pēc metiena klāšanas aizgājuši gulētu, uzkāpis uz rijas augšu tur noskatīties. Saimnieks paņēmis pilnu sauju skalu, aizdedzinājis un tad licis pa vienam visapkārt klājienam; pats salicies rokas uz pakaļu, staigājis apkārt un saucis: "Mazvaļām, mazvaļām!" Uguns pamazītēm gājusi degdama pa metienu; salmi vien čakstējuši; kad graudi sijājušies uz apakšu. Tādā vīzē metiens drīzi bijis nokults.

Saimnieks rudeni aizbrauc ar sēklām uz Rīgu. Zēns domā: "Paga, paga! vai es arī tāpat nevaru darīt kā tas?"

Riktīgi, kā domāts tā darīts. Viņš arī saceļ ļaudis pie kulšanas, liek izdzīt labību piedarbā un tad šos aizrīko gulēt. Protams, ka viņš tāpat kā saimnieks liek metienam riņķī skalus; bet pats vēl nav vis ticis otrā malā, kad uguns no pirmā skala metienam līdz vidučam, un liesmas jau līdz pat griestiem. Gan nu kliedzis: "Mazvaļām! mazvaļām! mazvaļām!" bet par velti; uguns metienā deg tik lielvaļām.

Saimnieks, uz Rīgu baukdams, to jau kā paredzējis; tāpēc gaiļos braucis atpakaļ. Pašu reizu pa durīm iegājis piedarbā, kad zēnam no bailēm jau bikses gandrīz pillas. Viņš nu uguni tūliņ apturējis un zēnam piekodinājis, lai otrureiz tā vairs neiedrošinājoties darīt.