Svētais rijā.

3. A. 752. L a p a s M ā r t i ņ š R ū j i e n ā, Ē r ģ e m ē un Ē v e l ē. "D i e v s u n V e l n s" S m i l t e n ē, 1904, 13, 3.

Reiz dzīvojis viens dievbijīgs kungs, ko visi viņa ļaudis mīlējuši. Tāpat arī šie ļaudis bijuši dievbijīgi, darbīgi un tikli cilvēki. Dievs par to arī svētījis pašu kungu un viņa ļaudis.

Vienā vakarā, labības kuļamā laikā, kungs pats aizgājis uz riju pie saviem kūlājiem un sacījis: "Tagad, mani bērni, ejiet mierīgi gulēt, bet rītā lūkojiet ar Dieva palīgu izkult šo pēdējo labības riju."

Tad strādnieki aizgājuši uz salmu lieveni gulēt, bet rijnieks palicis rijā un apsolījies strādniekus rītā modināt. Pie rijnieka nu pienācis sirms vecītis un sacījis: "Ja jau kungs jums novēlēja Dieva palīgu, tad Dievs gan arī palīdzēs. Tādēļ ļaujiet strādniekiem ilgāki pagulēties."

To teicis vecītis izgājis no rijas piedarbā, bet rijnieks licies turpat uz klona zemē un gulējis. Šis vecītis bijis pats Dievs. Pie darbā iegājis, viņš pacēlis savu zizli un tūliņ viss rijas sers atradies piedarbā par lielu metienu. Pie metiena vecītis pielaidis uguni un tūliņ viss sers sācis degt. Ja kur liesma pacēlusies augstāku, tad tikai vecītis uzsaucis: "Rāmu, rāmu!" Uguns tai vietā palikusi uzreiz rāmāka.

Degot graudi sakrājušies vienā kaktā, pelavas otrā un salmi trešajā. Tad vecītis uzsauca: "Diezgan, padarīts!" Uguns nu nodzisusi un piedarbs piepēši palicis tumšs.

No rīta rijnieks jau agri pamodies un gājis saukt strādniekus uz kulšanu. Kad iegājuši piedarbā, tad redzējuši, ka visa labība jau izkulta un arī izvētīta. Nu tikai rijnieks sapratis, ka tas vecītis bijis Dievs, kas vakar pie viņa bija ieradies. Visi ļaudis nu bijuši priecīgi un, Dievam pateikdamies; gājuši uz māju.

Turpat kaimiņos dzīvojis viens bargs un nežēlīgs kungs, kas savus ļaudis visādi mocījis un bendējis. Ļaudis runājuši, ka šis kungs kalpojot velnam.

Vienā svētdienas vakarā, kad pagasta ļaudis sanākuši uz muižas riju, lai rītā agri varētu sākt kult, viņi redzējuši, ka viens melns kungs, kam bijusi viena zirga kāja un otra gaiļa kāja, ieiet slēpdamies, pie viņu kunga. Ļaudis tikai aizmetuši krustu priekšā un sačukstējušies, bet neiedrošinājušies neko atklāti runāt.

Kunga viesis patiešām bijis velns. Viņš pastāstījis kungam, ka viņš esot noskatījies, cik Dievs esot viegli nokūlis kaimiņu kunga riju. Viņš arī tik pat viegli nokulšot šā riju, tādēļ lai tik sūtot savus ļaudis uz krogu. Kungs pats 1ai nākot skatīties, cik viegli varot tādu darbu padarīt.

Bargais kungs arī paklausījis ļaunā viesa padomam un sūtījis uz krogu savus kūlājus, kas arī visi tūliņ aizgājuši projām. Tikai rijnieks palicis turpat rijas tuvumā, lai noskatītos, ko tur velns darīs. Velns nu arī pielaidis seram uguni un kad tas sācis ar lielām liesmām degt, tad kliedzis: "Rāmu, rāmu."

Bet nekāda kliegšana vairs nepalīdzējusi un uguns gājusi arvien ātrāki uz priekšu. Rijnieks, to redzēdams, aizslēdzis rijas un piedarba durvis cieti ;lai velns ar kungu netiktu laukā. Drīz pēc tam ugunsgrēkā noticis briesmīgs rībiens un rijas jumts uzskrējis augstu gaisā. Tūliņ arī no ugunsgrēka puses izplatījusies riebīga smaka.

Bargo kungu, kas rijā sadedzis līdz ar velnu, neviens nenožēlojis.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir saīsināta, atmetot liekos izpušķojumus. P. Š.