Svētais rijā.

5. A. 752. L ū c i j a R o n e n o A n n a s E l o i k a s I k š ķ i l ē.

Reiz rijnieks kurinājis rijas krāsni. Bijis vakars. Pienācis kāds cilvēks un piedāvājies palīdzēt. Rijnieks gan labprāt negribējis, bet kad svešais tapis uzmācīgs, atļāvis arī, un tā sākuši abi strādāt. Svešais teicis, lai darbiniekus nesaucot, viņš viens pats izkulšot visu riju. Rijnieks bijis ar mierā. Svešais - tas bijis velns - pielicis klājienam uguni, gājis apkārt un saucis: "Pa tipām, ugun, pa tipām, ugun!"

Labība tik labi pati no sevis izkūlusies, ka rijnieks aiz brīnumiem acis vien ieplētis. Beidzot viņš teicis, ka nu jau mācēšot kult viens pats, lai palīgs ejot projām. Tas arī aizgājis. Rijnieks nu pats arī pielicis klājienam uguni un saucis: "Pa tipām, ugun!"

Bet uguns vairs neklausījusi, un rijnieks sadedzis līdz ar labību un ēku.