Senejūs laikūs, kad vēl Dīvs staigova pa myusu pasauli, atguoja da vīnam saimnīkam Dīvs, Pīters un Jurs. Jī beja kai ubogi: un atguoja da saimnīka un prosa, lai jyus palaižūt pa nakti puorgulēt.
"Labi!" soka saimnīks, "es jyus palaisšu gulēt un dūšu jyus ēst, tikai jyus byus reit agri juosaceļ un juoīt munā rejā labeibu kult."
"Labi!" soka jam svātī.
Saimnīks devja jīm vokoriņas un ai aizguoja gulātu. Nu reita agri mūdinoj jūs saimnīks: "Cēļatīs," soka, "īsim labeibu kultu!"
"Labi!" atsoka jam Dīvs.
Bet jī nasacēļa, bet vys vēļ gulēja. Pīters uz molas, Jurs vydā un Dīvs pi pot sīnas. Atīt ūtru reizi saimnīks un soka: "Celsītēs jyus vai nā? A to es atīšu ar puotogu."
"Labi, labi!" soka Dīvs, bet vys vē&127; nasacēļa.
Īt trešū reizi saimnīks ar puotogu un dūd un dūd Pīteram, kurs gulēja pi molas, un aizīt pīdraudādams, juo nasacelsīs, tod nuokūšu reizi dabuos ūtrais. Bet jī vys vēļ gulēja.
Atguoja vēl un sadevja vidējam, Juram, teikdams: "Juo vēl nesacelsīs, tod sovu daļu dabuos ari trešais."
Bet tagad ji pīsacēļa un aizguoja uz reju labeibu kultu. Aizguojuši - Dīvs izjēmja nu kruosnis šakauņus, izlyka pa visim styurim dagūšus šakauņus un tod visi treis svaida ar dakšom labeibu nu vīnas vītas uz ūtru. Dīvs soka: "Klusu suorkons, klusu suorkons!"
Vysu labeibu, cikom beja, par reizi izkiuļa un atteirēja nu palovom. Tā padarējuši, jī visi treis aizguoja. Saimnīks radzādams, cik pamateigi šitī ubogi izkiuļa labeibu, dūmoj: "Es ari tai kuļšu."
Izjēmja nu kruosns šakauņus, izlyka pa visim styurim un tod svaida labeibu nu vīnas vītas uz ūtru un klīdz: "Klusu suorkons, klusu suorkons!"
Bet solmi nu guns aizadaguos un suoka degt. Jis tikai klīdz. Tikkū izbāga nu guns, vyss apdaga un monts sadaga, jis uzreiz palyka por ubogu.