7. A. 752. V. Z a c h a r s k a S a k s t a g a l a p a g. L a t v j u k u l t. k r.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns cīši boguots zemnīks: jam beja daudz vysaida monta un maizes. Zemnīks beja cīši skūps: nikod bēdīgam naīdevja gabaliņa maizes. Struoduoja vīns pats ar sovu saimi, bet nabogu napījēmja sev paleigā par tū, ka jam beja žāl, ka jis cylvāku paboruos par juo dorbu. Dīvs nu dabasim ilgi vēŗās uz skūpuo zemnīka. Sadūmuoja pats Dīvs un nūsalaidja nu dabasim uz zemes, atīt pi tuo bogutuo zemnīka par ubogu un prosa, ka zemnīks jam īdūtu kū nabejs paēst. Zemnīks atbildēja: ;,Es dūšu tev paēst, bet tu paleidz man šūdīņ kuļt rudzus."

"Labi," pasacīja Dīvs, un zemnīks īdevja Dīvam gabaliņu maizes, suola un krūzi solta yudeņa. Dīvs apēdja maizīti un suoli un viersā padzēŗa soltuo yudeņa. Zemnīks vaicoj Dīvam: "Nu paēdi ?"

"Jā," atbildēja Dīvs.

"Nu, kad jau paēdi, tad īsūm uz kulu, paleidz man par tū īēšonu kuļt rudzus."

"Labi, īsim!" atbildēja Dīvs zemnīkam un jī abadivēji izguoja nu ustobas un nūguoja uz kulu. Kulā Dīvs pajēmja aizdadzynuoja skaliņu um suoka kyupynuot pi rudzīšu, runuodams pats sevī: "Pu - pu - Pu."

Dreiž vysus rudzus apkyuļa. Zemnīks vysu redzēja, kai Dīvs darīja, un kaidus vuordus runuoja. Pabeidzja Dīvs kuļt, zemnīks Dīvu paboruoja drusku lobuok un devja jam paēst korstas putras ar maizi un viersā krūzi ryuguša pīna. Dīvs paēdja, padzēŗa un soka: "Nu, zemnīks, paldīs tev! Kaut labi pastruoduoju, bet jau ari paēžu labi."

Dīvs jau losuos īt prūjom, bet zemnīks suoka prasīt, ka jis pa&127;lyktu ari reit dīnu um paleidzētu jam vēj kult rudzus.

"Labi," pasacīja Dīvs, es šūdīņ nūīšu gulātu uz sovim pazeistamim, bet reit, kad vajadzēs kuļt, es atīšu tev paleidzēt."

"Labi!" pasacīja zemnīks.

Dīvs aizguoja, kur jam vajadzēja. Zemnīks ar vysu saimi suoka struoduot nu nosuot rudzus rejā, kab pībuozt pylnu reju. Reitā atīt uz zemnīku otkon pats Dīvs paleidzēt kult. Dīvs otkon taipat pajēmja alzdadzynuoja skaliņu un suoka kyupynuot pi rudzīšu, runuodams pats sevī: "Pu - pu - pu."

Napuorguoja pus stundes un pabeidzja kuļt vysus rudzus. Zemnīks otkon vysu redzēja, kai Dīvs darēja. Pabeidzja dorbu un Dīvs ar zemnīku nūguoja uz ustobu. Zemnīka īdevja Dīvam paēst vuorētūs kuopūstu ar cyukas gaļu un viersā izdzert krūzi soldona pīna. Dīvs paēdja un runoj: "Nu, paldīs tev par tū, ka tu mani pabaruoji."

Zemmīks nikuo narunouja par tū, ka jam beja cīši žāl, ka jis tai pabaruoja struodnīku. Dīvs pasacēļa nu golda, atsavasaluoja ar zemnīku un nūguoja sovu ceļu. Zemnīks vairuok naprasīja Dīvu palikt vēl un paleidzēt struodruot. Zemnīks runoj sovai saimei, ka jis jau pats tai izzamuocījīs struoduot, navajagūt struodnīku baruot. Zemnīks ar vysu sovu saimi pībuozja otkon pylnu reju ar rudzim kaļtīt. Reitā jau pats zemnīks īt kultu. Īguoja jis rejā, pīnosuoja rudzus kulā, aizdadzymuoja skaliņu un taipat kai Dīvs suoka kyupynuot, rumuodams pa klusiņam: "Pu-pu-pu."

Solmi dreiži aizdaga un suoka degt vys vairuok un vairuok. Zemnīks suoka klīgt: " Pu - pu - pu!" cik beja spāka, bet nikuo napaleidzēja: guņs apjēmja vysu kulu un reju. Sadaga zemnīkam vysa maize, ustoba, klāvi un lūpi. Palyka zemnīks pavysam nabogs un ar vysu sovu saimi nūguoja par ubogim.