8. A. 752. S k o l n i e k s V. P i l i p j o n o k s A s ū n ē.

Sen senejūs laikūs, vīns zeminīks kiula auzys. Pi juo atguoja cygans i suoka breineidamīs saceit: "Vai, kaids tev nateirs kuls! Īdūd maņ div pyurus auzu, as tjau jū izteiŗēšu."

Labi. Zeminīks beja ar mīru, īdūd jam vīnu pyuru auzu, lai izteirej. Cygans pajāmja spičkys, aizdjadzja kulam jumtu i pots stuov, pa kulu klīgdams: "Kva, kva!"

Bet zeminīks izskŗēja uorā, stuov nūsabeidīs, radzādams, ka kuls dag i breinīs. Cygans radz, ka putekļi jau sadaga, aizklīdja: Kva, kva!"

"I tyuleņ kuls apdzysa. Zeminīks īdavja cyganam div pyurus auzu i pats nūguoja da sātai dūmuodams, ka vīgla peļņa.

Iz ūtrys dīnys jis nūguoja pasavjārtīs, kū juo kaimiņš dora. Paraudzējis jū kulā kuļam, breinīdamīs soka: "Vai, kaids tjav kuls nateirs!"

A juo kaimiņš atsoka: "Ja, sjābry, pavysam nateirs, nav voļas teireit."

"Īdūd maņ pus pyura auzu, as tjav izteirēšu."

"Labi!" soka juo kaimiņš, "izteirej!"

Pajāmja zemimīks spičkys, aizdjadzja kulam jumtu vairuokuos vītuos i pots palyka vydā saceidams: "Kva, kva."

Radz, ka jau kulam jumts pavysam nūdaga, i suoka jau djagt bolkys, kuļs palyka vīnuos līsmuos. Aizzaklīdz juos gon : "Kva, kva, kva!" i pots tikkū izskrēja uorā apdadzynuodams sjav motus, bet kuls nūdaga leidz pādējai bolkai.

Tod ūtrys juo kaimiņš itū sovu sjābry iobi izlomuoja i palaidja līdj sātai. A pots stuovēja pi nūdagušā kula i breinējuos, saceidams: "lzteirēja gon!"