9. A. 752. S k o l n i e k s V. J u o ņ i n s L a t g a l ē.

Dzeivuoja vīns boguots cylvāks, kam vysur laimeigi guoja, bet nabeja jis ļūti centeigs vai struodeigs. Bīži kaimiņi runuoja ka varbyut jam valni paleidz, un ka jis ar kū ļaunu sazazynuos.

Beja tamā pat solā centeigs un ļūti struodeigs cylvāks, a taids nabogs, ka jam pot maizes tryuka. Nabeja jis na slynks, na dzāruojs, bet nabeja jam laimes, a varbyut jis jau i beja taidā nalaimē pīdzimis.

Vīnu reizi aizguoja nabogs pi sovas rejas, un gadējuos jam īt car boguotuo reju. Tikkū jis daguoja pi rejas - radz, ka boguotais apdadzynuoj ar pagali ziernekļu teiklus, padadzynoj ar pagoli zam poša jumta, un kad guns suoks dagt stypruok, tai boguotais tikkai soka: "Klus, suorkons!" '

Apdadzynuoja boguotais rejā vysus ziernekļu teiklus, aizbuozja dagūšū pagoli stulpā, un pots aizguoja uz sātu. Dadaga pagole da pošim solmim un apdzysa. Radz nabogs, ka boguotuo klausās i guns, aizguoja ari jis uz sovu reju un suoka apdadzynuot ziernekļu teiklus. Tikkū jis pīlyka guni, kai suoka dagt vyss jumts. Klīdza jis klīdza: "Klus suorkons," bet guns nazaklausuos. Suoka jis stypri klīgt, saskrēja vysi ļauds nu cīma, bet nikuo napaleidzēja: sadaga reja, vis vīns kai ar mēli nūlaizēja.

Bādoj colvāks - nazyn, kū īsuokt. Aizīt jis da boguotam un prosa, kuopēc jam guns klausa. Boguotais soka: "Man jau taida laime, un kod laimējas, tod ari postoluos var doncuot."

Nikū dareit - aizīt nabogs. Vīnu dīnu boguotais struoduoja sovā dryvā. Radz, jis, ka dag vyss cīms. Vysi aizskŗēja gluobt sovu montu un arī nabogs aizskŗēja. Gribēja ari boguotais skrīt, bet padūmuoja un soka: "Kū es skrīšu? Varbyut man taida laime."

Vāluok, kad vysi rokņuojās pa palnim, pēc guņs grāka, boguotais ari īt rakt un atroda sovas muojas vītā palnūs lelu gobolu zalta. Un dzeivuoja boguotais vēļ boguotuok, bet nabogs tai arī palyka nabogs.