10. A. 752. S k o l n i e c e A. O z o l e n o 79 g. v e c ā A. O z o l a S ī k l e s c i e m ā.

Reiz staigājis viens ceļotājs pa pasauli. Ejot viņam sacēlies liels lietus un uznākusi tumsa, ka ne acī duŗams nevarējis redzēt. Te uz vienu reiz viņš ieraudzījis kaut kur tuvumā mazu uguntiņu. Gājis uz turieni, pieklauvējis pie durvim un lūdzis, lai laižot iekšā. Durvis tikušas atvērtas un ceļinieks iegājis ļoti nabadzīgā istabiņā, kur dzīvojuši ļoti dievbijīgi ļautiņi. Sieviņa nu tur sagādājusi ceļotājam vakariņas. Priekš gulēt iešanas vēl visi kopā pateikušies Dievam, tad gājuši reizē pie miera.

No rīta, kad ceļotājs atmodies, istabā vairs nebijis neviena cilvēka. Ceļotājs ātri apģērbies, gājis laukā un iedams projām aizdedzinājis mājiņu. Nu sieva ar vīru bēdājušies, kur jems naudu citu mājiņu uztaisīt.

Vienu dienu vīrs sāk rakt vecās mājiņas akmeņus laukā. Rok, rok - te uz reiz uzrok kādu lielu apaļu podu, izveļ to laukā, attaisa vaļā: pods pilns ar zelta naudu. Nu nabaga ļaudis palika bagāti, uztaisīja jaunu skaistu māju un dzīvoja laimīgi.