l. A. 753. II. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 72 g. v e c a J ē k a b a B a l t i ņ a B i l s k a s p a g.

Vienā muižā dzīvāš varēn nikns kalēš. Ka vie kāds atbraucis pie šā vai nu zirgu kalt, vai ko citu, tā kalēš tūlī šo saņēmis, kā baltu villu: "Man nav vaļas, tev, tādam ļēvaram zirga kalt! Brauc rītu." Un tā visādīgi ķēzīš no panckām ārā.

Reiz pie kalēja piebraucis vecs vecīts un lūdzies, lei apkaļot šim zirgu. Nu kalēš atkal klupis vecīšam kuprā un ķēzīš šo, ka lei sunc vais no šā nagim maizes neņem. Bet vecīts nesacīš nekā kalējam pretī un lūdzies, lei to laižot šo pašu smēdē, šis pats apkalšot savu zirdziņu. Pēdīgi kalēš bīš ar mieru un kliedzis uz vecīša: "Nu ej, redzēs, ko tu izdarīsi!"

Vecīts iegāš smēdē, paņēmis ciri un nocirtis zirgam kādas. Ta salicis ugunī, papūtis un licis uz laktas, drusku padauzīš ar ēmuru un nu katrai kājai bīš jaunc pakavs klā. Ta vecīts piegāš pie zirga, katru kāju atlicis savā vietā, piedauzīš ar ēmuru un kājas visas bīšas savās vietās. Nu vecītis pasacīš kalējam ar labu dienu un aizbraucis.

Kalēš brīnējies, muti izplētis, ka tik viegli varot zirgu apkalt un nodomāš, ka šim ar būšot tā jāprovējot.

Otrā dienā lielckungs stellēš no muižas vesalu pulku zirgu uz kalšanu. Nu kalēš visim kājas no un ugunī iekšā. Bet kā nocirtis zirgim kājas, tā ar palicis un visi zirgi bīši pagalam.

Ka nu atnacis lielckungs, ta tuli licis kaleju iebazt naglu muca un laist no kalna leja