2. A. 753. V. V ī d n e r s Sk r u n d ā. LP, V, 227 (103).

Vienā pilsētā dzīvoja ļoti vecs, nespēcīgs kalējs lielā nabadzībā. Un kā arī ne? Pakalt vairs neko nespēja - kur gadīsies pārtika? Te vienu dienu ienāks smēdē jauns puisis: vai nevajagot palīga?

"Kur nu palīga? Pašam trūkst darba. Kas vairs pie tik veca, kā es, nāks kalt?"

"Ej, ej - ko nu bažījies! Ja mēs divi samestumies kopā, es galvoju: rītdien visi atvērtu acis, ko īsti protam, un tev maizes netrūktu."

"Nu labi! Lai tad notiek, kā saki!"

Un zellis tūliņ norāva svārkus, uzpūta uguni un āmuru vien cilāja. Te, itin nejauši gadās vecai nabadzei gar smēdi iet.

Šis iesaucās: "Are, kur darbs!" Un tā no smēdes ārā, noķer veceni, uzsviež uz laktu un kaļ un kaļ. Vecais kalējs saņem rokas: "Ko tas trakulis iedomājies?" Bet zellis tikai groza veceni lūškās, liek vecajam plēšot un kaļ atspēries. Beidzot izmet kaļamo klonā dzesēt un - vai tie nav silti brīnumi - gadās no vecenes tāda jauna slaika sieviete, ka jādomā. Daudz - divdesmit gadu veca. Zellis saka: "Nu, veco kalēj, ko teicu pirmīt? Pagaidiet! tā izpaudis vēsti itin drīzi pa pilsētu, kas te par kalējiem, un tad tikai nu sataisīsimies darbu pretim ņemt."

Un patiesi - otrā dienā saradās tik daudz pārkaļamo, ka nemaz apnesties. Cits bija sirms, cits plikpauris, cits salīcis, cits pusmūžā un visi labi maksāja, lai tikai kaļ. Zellis tad arī strādāja nosvīdis. Nedēļu vēlāk nabaga kalējs bij stāvus bagāts. Nu zellis sacīja: "Klausies, veco kalēj, tagad tev naudas pa pilnam; man arī vairāk nav vaļas teitan ar veciem cilvēkiem galēties - iešu projām. Bet to tev nosaku: lai nāk kādi nākdami - pats nekal neviena, klāsies nelabi!"

Labi! zellis aiziet un kalējs paliek viens pats. Bet kur tu, jāsaka, mieru dabūsi? Otrā dienā smēde stāv grūdām pilna: "Kal mani, kal mani!"

Vecais gan izskaidro: "Es jau nekaļu cilvēkus, mans zellis, tas kala, bet viņš aizgāja uz citu pusi - meklējiet rokā, ja gribat!"

Tomēr, kas tevi klausīs? Gŗūst un gŗūst arvienu vēl klāt; un beidzot - kas ir - atnāk tāda veca bagātniece un sola visu to smēdi ar zeltu piebērt, ja pārkaļot viņu par jaunu. Vecais kalējs domā: "Vai traks! tā ir gan nauda, Nemaz nezinu, ko nu darīt. Ē! ja izdotos, kaltu gan."

Un, kamēr šis tur vēl prātos - bagātā vecene jau nosēdusies laktā: lai tikai metot ar āmuru virsū, gan jau izdošoties! Nu kalējs sagrābj veceni lūškās un sāks sildīt ugunī; bet kur tu Dieviņ! Deg kā traka pavisam čokurī un nu labi redz: neies tā lieta! Tādās sprukās kalējs tikko vēl attop iesaukties: "Kaut mans zellis būtu, tas gan pabeigtu!"

Un - kur gadijies, kur ne - zellis arī klāt: lai atridējoties no kājām! Vecais sabijies jau laikus saliecas kaktā un platām acim vēro, kas tur nu iznāks. Bet vai nu prāts! tai pašā acumirklī zellis izmet kaļamo klonā un - kas ir - izkalis no bagātās vecenes kaķi. Citi, to redzēdami, ne labdienas neatdevuši; bet zellis vecajam kalējam pakratīja ar pirkstu: "Sargies, vēl reizi to nest, ko nejaudi celt!" (Zellis esot bijis velns.)

P i e z ī m e. Šis un sekošais variants varbūt drīzāk piederētu pie pasakas par "velna bildi" (IV. sējums, 15 (177-184), bet pēc satura nav arī šķiŗami no šās pasakas. P. Š.