3. A. 753. T e i c ē j a 76 g. v e c a Ī v a S t a l e i d z ā n e A t a š i e n ē. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vīns kalējs izkala valnu ar rogim un pakuoŗa smēdē uz sīnas. Pīpard kalējs rūkā, pīlik rūku valnam pi daguna un soka: "Valns, še paūd! Valns, še tev muna dvēsele!"

Valnam tys napatyka un jis vys prasīja kalēju palaist jū vaļā, bet kalējs dora sovu. Kaidu reizi valns soka: "Kalēj, izsvīd mani aiz smēdes uz zyrga māslu gubas un es tev par tū pylnu capuri zalta īdūšu!"

Kalējs beja ar mīru un valns aizskrēja pēc zalta. Pa tū laiku kalējs izroka dūbi, izgrīzja capurei dybynu, pastatīja capuri uz dūbes un gaida. Atstīp valns maisu zalta un sabēŗa capurē, bet capure nabeja pylna. Valns aizskrēja pēc ūtra maisa un, atstīpis ūtru maisu zalta, sabēŗa capurē, bet capure kai nav, tai mav pylna. Sasadusmuoja valns, ka kalējam tik lela capure, un aizskrēja pēc trešuo maisa. Atstīpja valns trešū maisu un sabēŗa capurē. Capure beja pylna. Kalējs puorkristīja zaltu, pajēmja nu uz sīnas pakuortū valnu un izsvīdja aiz smēdes uz zyrgu māslu gubas. Pēc kaida laiciņa kalējs pasavēŗa un redzēja, ka valna uz māslu gubas jau nabeja. Dzeivoj kalējs un kaļ sovā smēdē.

Vīnu reiz atguoja uz smēdi kaids svešs cylvāks un soka: "Pījem mani par struodnīku, es naprasīšu nu tevis nikaidas moksas. Pats ej uz krūgu un dzer, bet es par tevi struoduošu vysu! Es asmu lobs kalējs, muoku vacu cylvāku par jaunu puorkalt!"

Kalējs padūmuoja, padūmuoja un pījēmja svešu cylvāku par struodnīku. Tys beja tys pats valns, kuru kalējs izsvīdja aiz smēdes. Tai zelle kalējam struodoj, bet pats kalējs vairuok krūgā sēd. Atbraucja uz smēdi vīns vacs, vacs kungs un prasa puorkaļt jū par jaunu. Tys kungs beja ari valns. Zelle atbildēja: "Es tū varu izdarīt!"

Zelle pajēmja vacū kungu lyka uz guns, dadzynuoja dadzynuoja un lyka uz loktas kaļt. Pyrmuok izkola kuojas, tad rūkas, tad vādaru un tad cytu vysu. Pastatīja zelle kungu kuojuos un jis beja par jaunu cylvāku. Kungs samoksuoja zellei, sāduos rotūs un aizbraucja. Smēdē bejušī vysim izstuostīja un ļauds runuoja: "O, lobs kalējs! O, lobs kalējs!"

Runas aizguoja leidz vacajam grafam, uz kuŗa zemes beja pastatīta smēde. Pa tū laiku zelle beja aizguojis prūjom un kalējs struoduoja otkon vīns pats. Atbraucja vacais grafs uz smēdi un prosa kalēju puorkaļt jū par jaunu. Kalējs saprota, ka te beja tuo valna dorbi, kuru jis izsvīdja aiz smēdes, un tuodēļ saka grafam: "Es namuoku puorkaļt vacus cylvākus par jaunim, tū muocīja muns zelle!"

"Es tevi varu nūpērt," atbildēja grafs. "Jo tovs zelle muocīja, tu ari vari!"

Nikuo cyta naatlyka kalējam darīt un jis lyka grafu uz guņs. Daga, daga grafs, taurējās, taurējās, švierkštēja, švierkštēja un sadaga, tai ka kauli vīn palyka. Kalējs nūsabeida, izrausja nu guņs grafa kaulus un pasacīja: "Es namuocīju kaļt un tuodēļ nasajēmu!"

P i e z ī m e. Skat. piezīmi pie iepriekšējā varianta. P. Š.