4. A. 753. L a t g a l e s p a s a k a n o k ā d a S t a ņ i s l a v a B u l a, L u d z a s a p r. J a k u l i n s k u c i e m ā.

Reiz dzīvoja vīrs ar sievu savā mājiņā, bet viņiem nebija nekādu bērnu. Tā kā nu ari naudas viņiem nebija, tad pašiem bija arī lopi jāgana. Tā viņi dzīvo itin godīgi, kamēr jau paliek veci. Reiz vecenīte gana atkal savas gotiņas, kad pienāk viens puisēns un saka: "Tev laikam nav dēla."

Vecenīte atbild: "Nav vis, puisīt."

"Tad jemiet mani par ganu!"

"Jemtu jau gan, bet mēs nekā navaram maksāt."

"Jemiet mani dēla vietā, tad nebūs jāmaksā."

"Kur tad tavs tēvs vai māte?"

" Man vecāku nav."

"Bet vai tu, tāds mazs puisēns, varēsi govis noganīt?"

"Gan es varēšu."

Vecenīte ar prieku piejem mazo puisēnu un vakarā pārdzen lopus kopā ar mazo dēlu. Trīs dienas gan vēl iet vecenīte mazājam ganiņam līdza, bet tad redz, ka tas var iztikt bez palīga, un tā puisēns sāk ganīt lopus viens pats. Viņš tikai apskrien lopiem

apkārt un tie neiet nekur pāri par viņa pēdām. Lopi saēdas lielo zāli un paliek trekni. Kaimiņi nu grib, lai vecīts jemot arī viņu lopus ganībā, bet vecītis nav ar mieru.

Vienu dienu skaudīgie kaimiņi nodedzina vecīša mājiņu. Vecīši nevar uguns nodzēst, raud un vaimanā, ko nu darīšot. Atskrien arī puisēns no ganiem un saka: "Ko jūs velti raudat? Palieciet tik mierā, gan viss būs labi!"

Kad puisēns tā mierina, vecie arī vairs neraud, noliekas vakarā visi ceļmalā un guļ. Rītā pamostas un redz: vecās mājņas vietā tagad stāv liela skaista māja. Vecie nevar vien nopriecāties par lielo skaisto ēku. Sanāk arī kaimiņi un jautā : "Kur tev tāda māja gadījusies?"

Vecītis negrib ļaunajiem kaimiņiem neko stāstīt un tikai atteic: "No sēklas izauga"

"Dod mums arī to sēklu! " kaimiņi pras .

Vecītis saka: "Tā sēkla ir mūsu ganam, mums tādas nav." Nu visi kaimiņi skrien pie gana un prasa, lai dodot viņiem māju sēklu. Gans tad arī kaut ko iedod kaimiņiem. Viņi visi tūliņ nodedzina savas mājas un nākošā dienā iesēj tur pārnestās māju sēklas. Gaida, gaida, ka nu augs jaunas mājas, bet ogles bijušas un ogles paliek. Nu kaimiņi paliekot dusmīgi, sarunā jas visi kopā un ies uz vecīti to ganu sist. Abi vecīši, dzirdēdami tādu lielu troksni, ļoti sabīstas un grib nabaga puisēnu žēlot. Puisēns tikai apskrien ap mājas robežu un saka vecīšiem, lai ne maz nebēdājoties. Kā atskrien kaimiņi līdz robežai, tā visi nokrīt gar zemi, bet robežai pāri netiek. Abi vecīši pavadīja savas vecuma dienas gluži mierīgi, jo puisēns tagad gādāja par visiem laukiem un lopiem.

P i e z ī m e. Pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. Viņa arī īsti nepieder pie šā numura, bet ir tam tomēr līdzīga. P. Š.