2. A. 754. J. B a n k i n s "Š i s u n t a s" I, l872, 56.

Kāds nabaga zēns dzīvoja pie saimnieka par cūkganu, viņa māte bija pie nāburga par pirtnieci, itin lielā trūkumā un nabadzībā. Tai nebija neviena kustonīša, ne aitiņas, ne cūciņas, ne gosniņas, nedz kaziņas. Tas dēlam - lai gan viņš vēl mazs bija - ļoti gāja pie sirds. Šis par savu vasaras kalpojumu dabūjis veselu dalderi, aiziet uz mežaļaudīm un nopirk kaziņu. To viņš nu ved, valdziņā piesējies, caur lielu un biezu mežu.

Tai pašā mežā bija apiets jeb apsekts vilks, ko pašu laiku dzenāja un medīja lielskungs ar citiem mediniekiem. Kamēr zēns ar savu kaziņu pa ceļu iet, tamēr vilks izskrien no meža un grib tam atņemt kaziņu, bet viņš to nedod: tas aizstājas vilkam priekšā, tad stum un dzen kaziņu, cik varēdams, pa ceļu. Tā stumdamies un sargādamies, tas nokļūdas pie baznīcas, kas ceļmalā. Puika ar savu kazu lūkā patvaru baznīcā, bet vilks tiem pa durīm pakaļā. Kamēr vilks, tā kā apstulbis, apskatās, tamēr puika ar kaziņu no baznīcas laukā un plaukš! duris cieti. Tas nu dasien kaziņu pie duru kliņķa un pats steidzas atpakaļ uz mežu lielam kungam stāstītu, ka vilks baznīcā. Lielskungs arī atnāk ar saviem medniekiem, bet vilks pa tam jau uzkāpis luktā un skatās pa logu ārā. Tie ieiet baznīcā un tur viņu nošauj. Tad lielskungs prasa zēnam, kā tam izdevies vilku dabūt baznīcā. Tas nu izstāsta, ka viņš vedis savai nabagai mātei kaziņu no mežaļaudīm, tad vilks, viņam caur mežu nākot, dasities ceļā un kā tad viņš šo iespostojis baznīcā. Lielskungs par tādu bērna mīlestību gauži priecīgs, aicina zēnu uz muižu līdza un tam iešķiņķo govi priekš mātes.

Puika gluži laimīgs noiet ar govi un kazu pie mātes mājā; viņš nu stāsta mātei savu lielo laimi, kā tas pie govs un kazas ticis, bet māte viņam netic, tā domā, ka šis govi būs zadzis. Viņa tāpēc iet uz muižu lielkungam prasītu, vai tas tiesa, ko dēls stāstījis. Lielskungs par tādu mātes rūpību par savu bērnu ir brīnum pricīgs, un tai saka: "Ne, mana mīļā sieviņ! Tavs dēls nav nekāds zaglis. Es tādu lielu mīlestību uz tevi. redzēdams, un par tādu lielu trūcību dzirdēdams, arī no priekiem, ka vilku dabūjām rokā un nokaut, tiešām esmu šķiņķojis viņam govi; tāpēc esi par to gluži pilnā mierā!" - Lielskungs sieviņu vēl labi apšķiņķoja un tad, uz pleciem sizdams, to atlaida uz mājām.