1. A. 756. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 107.

Reiz kāds zvejnieks cauru nakti izzvejojas un nenoķeŗ ne ķīša. Viņš nosviež tīklu, nosēžas uz krasta un tad pats pie sevis nomurmina: "Kad tevi velns ar visu zveju!"

Tai pašā acumirklī velns klāt un saka: "Atdod man to, kas tev mājā nezināms, tad gādāšu par veselu lēveni zivju. Zvejnieks domā, kas tad varētu mājā nezināms būt, viss

kārtībā, viss zināms - lai iet! Tagad zvejniekam tāda laime, kāda vēl nav bijusi: zivis čupām. Zivis sagodējis, tas dodas uz māju; bet ,mājā tai naktī jauni dēli sabraukuši. Nu vecais tik atveŗ acis un apķeŗ, ka velnam zivju dēļ pats savu dēlu pārdevis; tomēr nekā darīt.

Kad dēls jau paaudzis, tēvs ņemas stāstīt, ko nejēdzībā ar viņu ezera malā izdarījis. Puika tādēļ nemaz nesabīstas, lai atvēlot viņam tik mācītāja amatu, gan tad ar velnu izdarīšoties. Labi, tas izmācās par mācītāju. Un tikko arī gatavs, te velns klāt, lai sūtot savu dēlu uz elli. Mācītājs paņem ābeļu nūju un iet. Caur mežu iedams, satiek laupītāju, kas grib viņu nokaut.

"Ko nu mani par velti kausi, jo man vairāk nav kā šis ābeļu spieķis?"

"Kur tad gribi aiztikt tik ar nūju vien pie dvēseles?"

"Es iešu uz elli."

"Tā, uz elli iesi! Vadzi, apskaties ellē, kādā vietā es esmu nolikts. Palikšu tepat un gaidīšu tevi ar ziņu atpakaļ."

"Labi, labi! "

Mācītājs noiet ellē; bet brīnums, visi velni no viņa nobēguši. Viņš apskatās vienu elles stūri un ierauga savu vārdu, viņš apskatās otru elles stūri un ierauga laupītāja gultu vienās ugunīs. Mācītājs, elli apskatījies un savu vārdu ar ābeļu spieķi izdzēsis, iet atpakaļ uz māju. Mežā laupītājs tek mācītājam pretim un prasas: "Nu, ko laba ellē redzēji?"

"Ko nu redzēju? Redzēju tavu gultu vienās liesmās."

"Vai, manu dieniņu, tad jau man vienās ugunīs būs degt. Apžēlojies, palīdzi man no ļauniem ceļiem atgriezties!"

"Labi, labi, to labprāt palīdzēšu. Es te iespraudīšu savu ābeļu nūju un tev būs tikmēr laistīt, kopt, audzināt, kamēr nūja izaugusi par lielu ābeli. Tomēr ūdeni citādi nenes, kā tikai mutē, uz vēdera lienot. Tur nekā darīt, jo ātri, ātri var nedarbus padarīt, bet no nedarbiem skaidrs tikt, - tur paiet gadi."

Tā aiztek daži gadi. Te kādā dienā mācītājam ievajagās uz pilsētu braukt. Viņš brauc caur to pašu mežu un domā meža ēnā mazuliet zirgus atpūtināt. Viņa puisis tamēr ieiet mežā nodzerties un atron skaistu ābeli, pilnu sarkaniem āboliem. Puisis grib kādu ābolu noraut, lai ir mācītājam aiznestu, bet ābolu raujot, kāda vāja balss sauc: "Tev nebūs no tā augļiem raut, ko neesi pats dēstījis un audzinājis!"

To dzirdēdams, puisis saraujas un tek mācītājam stāstīt. Mācītājam prāts atveŗas, viņš steidzas turp. Noiet pie ābeles : laupītājs sēž, bāls nodēdējis.

"Tagad izsūdzi man savus grēkus, Lai tieci no tejienes vaļā." Laupītājs izsūdz vienus grēkus - nobirst viens ābols; laupī tājs izsūdz otrus grēkus - nobirst otrs ābols; laupītājs izsūdz trešos grēkus - nobirst trešais ābols un tā tas sūdz tik ilgi, kamēr tikai divi āboli pašā galotnē atliekas.

"Nu, kāpēc vēl tos divus grēkus nesūdzi?"

"Vai, mīļo mācītāj, tie man gŗūti izsacīt."

"Nelīdz - jāsaka."

"Es nokāvu savu tēvu un māti!" Līdz ko šis tos vārdus izteic, te abi āboli nabirst un laupītājs paliek par pelnu čupu.