2. A. 756. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē. LP, IV, 132, (27,1).

Viens vīrs gājis pie avota dzert. Velns noķēris viņu pie bārdas un ātrāk nelaiž vaļā, kamēr apsola to atdot, ko mājā nav pametis; ja ne - slīcina nost. Vīrs apsolījis. Nu velns sacījis: "Tev mājā dēls gadījies. Iegriez mazajā pirkstiņā un dod šurp vienu asins pilīti, ar ko pierakstīt tevi asins grāmatā."

Devis arī asins pili un tā nu velns pierakstījis viņu un viņa dēlu.

Tēvs pāriet mājā, atron dēlu, sāk domīgs palikt - ko nu darīs ?

"Pag pag!" beidzot iedomājis, "došu savu dēlu mācītāja amatā. Diezzin, vai tad tu dabūsi!"

Labi! dēls izmācījies smalki par mācītāju un nu velns nekā klāt tikt. Bet vienreiz mācītājs iesakās: "Tēvs, vai jūs zināt ko? Iešu velnam atprasīt jūsu asins grāmatu."

Labi! Lai ejot!

Mācītājs nu iet iet, bet elle nav vis tik tuvu - labs gabals bijis ko iet. Uz ceļa, meža vidū, iegriezies mazā mājelē pārgulēt, bet istabā tai brīdī bijusi tik viena sieva.

"Labvakar! Vai nevar dabūt pārgulēt?"

"Var gan," sieva atteikusi, "tik to piesaku: jā pārnāks mans vīrs, tas tevi nokaus - viņš jau briesmīgs slepkava."

"Nu, nu, gan Dievs žēlos! Es jau tagad eimu uz elli sava tēva asins grāmatu atprasīt - esmu mācītājs, vai&127; tad diemžēl tādu nu kaus."

Drīzi pārnācis lielais slepkava. Un līdz pa durvim iekšā tūliņ uzskatījis šo tā nelabi. Bet sieva aizšāvusies priekšā: "Neaiztiec, neaiztiec -viņš ir mācītājs. Ies uz elli asins grāmatu atprasīt."

"Vai! Vadzi - es jau tev nekā vairs nedarīšu. Vai nevari pie vienas reizes apvaicāties, kā man ellē ies. Atpakaļ nākdams, tad pateiksi."

"Jā, jā - labprāt!"

Otrā dienā mācītājs nogājis ellē. Velns sēdējis uz krēsla: nu, kā viņš nācis?

"Nācu atprasīt sava tēva asins grāmatu."

"Nezinu nevienas asins grāmatiņas - varbūt ja mani kalpi zin; es ne."

Lai saucot mājā kalpus! Bet velns nesaucis vis. Kā nesaucis , tā mācītājs sācis laistīt to ar ūdeni, ko paņēmis no tā avota līdz, kur tēvs toreiz dzēris. Līdz drusku palaistījis - velns tūliņ sācis zilās liesmās degt un bļāvis kā traks. Beidzot, kad nevarējis vairs izturēt - parāvis vaŗa tauri un pūtis, lai visa elle sa sprāgst. Acumirklī saskrējuši velnu, kā mušu. Velns prasījis: vai zinot kāds par tā cilvēka asins grāmatu. Ne, nezinot!

"Nekā darīt!" velns atteicis .

Bet mācītājs uzsaucis: "Vai būs, vai nebūs?" un laistījis vēl vairāk ar avota ūdeni. Tagad velns dedzis tikpat kā piķī un sērā. Beidzot pakampis lielo vaŗa tauri - bijis jādomā: visa pasaule sašķīdīs, kā nu pūtis. Tūliņ arī saskrējuši velu, kā melna debess.

"Vai ir kādam no tā cilvēka asins grāmata?"

"Ne, neesot! "

Uz vienu reizi ienākot vēl viens velns itin klibs.

"Kur tu biji tik ilgi, kādēļ nenāci tūliņ, kad taurēju?" lielais velns bargi saņēmis.

"Biju Dundagā! un tur gaisa dundurs ar vaŗa pātagu man nocirta papēdi - nevarēju ātrāk pārklibot!"

"Nu, vai tev ir kāda asins grāmata no tā cilvēka?" Esot.

"Tad atdod!"

Viņš nevarot atdot!

"Vai atdosi ar labu?"

"Ne, neatdošot ne par ko!"

"Ak tā! Nesiet dzelzs rīkstes, viņu vajaga pērt dzelzs rīkstēm."

Nopeŗot. Vai nu atdošot?

Ne, ne -- neatdošot vis!

"Metiet viņu degošā ceplī!"

Iemetot - pavārdzinot tādu laiku. Vai nu atdošot?

Ne, ne - neatdošot vis!

"Ā, zinu gan, kur viņš atdos. Lieciet viņu uz lielo slepkavas gultu!"

Kā nu liek to uz gultu, tā atdevis tūliņ: esot neizciešamas mokas.

Mācītājs domājis arī paskatīties, kas tur tik neizciešams ir. Paskatījies - vai traks - ir gan - visa gulta bijusi taisīta no bārdas nažiem, ar augšpēdu atgrieztiem asmeņiem, un no griestiem lijis piķis, sērs, uguns vienā līšanā.

Mācītājs paņēmis asins grāmatu un nācis uz mājām. Uz ceļa iegriezies slepkavas būdā. Slepkava prasījis: "Nu, kā tur ir?" "Kā tad nu bija? Viņu pēra ar dzelzs rīkstēm - neatdeva asins grāmatu; viņu iemeta degošā ceplī - neatdeva asins grāmatu ; beidzot viņu lika uz tavu gultu, tad atdeva. Vadzi, brālīt, es arī apskatījos tad tavu gultu, tur šaušalas! Ko domā? Bārdas naži salikti augšpēdu otrs pie cita; uz tādiem jāguļ un tad pie tam vēl sērs, piķis, uguns līst virsū vienā 1īšanā no griestiem."

"Vai dieniņ!" slepkava sabijies, "Vai tad nevarētu vēl atgriezties?"

"Raudzīsim! parādi to rungu, ar ko esi cilvēkus sitis!"

Slopkava atnesis: Tā bijusi ābeļu runga, un cik cilvēku bijis nositis, tik naglu bijis tai ābeļu rungā. Bijis nositis deviņdesmit cilvēku.

"Klausies, ko nu tev teikšu. Šo rungu ieduršu pa deviņi soļi no tā avota, kur mans tēvs toreiz dzēris. Tev katru rītu jānes trīs mutes ūdens no tā avota uz ceļiem un jāaplaista iedurtā runga. Ja runga zaļos un augs, tad tev tiks piedots; ja ne, tad nebūs piedots."

Slepkava to apņēmies un mācītājs solījis pēc deviņiem gadiem viņu apraudzīt.

Tā palicis. Bet ko domāt? Mācītājs par tiem deviņiem gadiem piemirsis to lietu. Nezin, pēc ilgiem, ilgiem gadiem, uz to pusi braukdams, tomēr atminējies. Gājis tūliņ raudzīt. Bet neatradis vairs ne to mājiņu, ne to sievu, ne šo ne to - pagājis uz avota pusi: atradis tādu kamolu bez kājām, bez rokām. Slepkava vēl velšus vēlies tur un nesis ūdeni vēl ābeli laistīt. Bet ābele patlaban koši ziedējusi. Mācītājs uzklājis drānu apakš ābeles un piesitis pie stumbra. Tūliņ visi ziedi nobiruši uz drānu. Tad nākusi tāda vēsmiņa, pacēlusi ziediņus gaisā un ziedi dziedādami pacēlušies un nozuduši gaisa zilumos. Tik divi ziedi palikušies. Nu mācītājs prasījis: "Vai tev vēl nav kādi grēki?"

"Ir - nokāvu savu tēvu un māti."

Tad mācītājs nobiktējis. Tūliņ abi ziedi nobiruši, bet viņš palicis par pelnu čupiņu. Mācītājs apglabājis pelnus kapos.