3. A. 756. J u r k o v s k u E m ī l i j a Ū z i ņ o s. Jkr. II, 34. LP, VII. II, 25, 5.

Citu reizi dzīvoja jauns kaŗa vīrs. Reiz tam bija darīšanu dēļ jāiziet. Gar Lielupes malu ejot, sacēlās briesmīga auka un norāva zaldātam ķiveri no galvas un iesvieda upē. Ko nu darīt? Viņa bēdas bija lielas, jo zaldāts, ja ķiveri pazaudēja, stingri tika sodīts. Tā bēdājoties un gar Lielupes malu ejot, viņš satika jaunu cilvēku, kas viņam solīja ķiveri atdot, ja šis viņam apsolot to, ko mājās pāriedams, jauna atradīšot. Savā nelaimē zaldāts apsolīja. Jaunais cilvēks, tas bija pats velns, atdeva zaldātam ķiveri, iegrieza tam mazajā pirkstiņā un ar tā asinim parakstīja nolīgumu. Pēc 18 gadiem zaldāts pārgāja mājās. Pirmais, ko viņš satika, bija viņa 18 gadu vecais dēls, kas, tam mājās neesot, bija piedzimis. Prieku vietā, dēlu ieraugot, viņš ļoti noskuma, jo atminējās solījuma, ko viņā nelaimes dienā bija devis.

Kādu dienu Gusts - tā dēlu sauca - viņam prasīja: "Kādēļ tu esi arvienu tāds noskumsis? Saki man arī savas bēdas." Tēvs atbildēja: "Raiz kādā nelaimes dienā es tevi velam apsolīju. Drīzi tu būsi 18 gadu vecs, tad man tu esi velnam jāatdod."

Dēls sacīja: "Ko tu par niekiem bēdājies. Kamēr velns man nāk pakaļ, es pats iešu velnu meklēt."

Vecāki negribēja, negribēja laist, bet beidzot tomēr laida. Gusts, jautrs būdams, taisījās ceļā. Iedams viņš sastapa kādu vecīti. Tas viņam prasīja: "Kādēļ tu tik jautrs? Kurp tu ej?"

"Uz elli," Gusts atbildēja.

Vecītis iedeva Gustam kādu spieķīti un sacīja: "Kad tu noej ellē, tad piesit ar šo spieķīti trīs reiz pie vārtiem un saki: "Vecā tēva vārdā, pērkons un: zibens - veln, atdod grāmatu!"

Gusts pateicās un gāja tālāk. Gāja, gāja, kamēr iegāja lielā mežā, kur atrada vecu, sakritušu būdiņu. Tur dzīvoja slepkava. Gusts iegāja būdiņā un lūdza naktsmāja. Slepkava prasīja Gustam: "Kurp tu ej?"

"Uz elli!"

"Kad tu noej ellē, tad prasi velnam, kā es no saviem slepkavas darbiem varu atpestīties."

Gusts apsolījās. Nakti pārgulējis, viņš gāja tālāk, kamēr atrada elli. Viņš piesita ar spieķīti pie vārtiem un sacīja: "Vecā tēva vārdā, pērkons un zibens - visi velni šurp!"

Tūliņ sacēlās pērkons ar zibeni, tā ka visi mūŗi notrīcēja, bet velni nenāca. Viņš sita otrreiz - nu sanāca velni, bet viena vēl trūka. Beidzot atnāca arī tas. Gusts nu sacīja: "Vecā tēva vārdā, pērkons un zibens, velns, atdod grāmatu!"

Negribēja, negribēja dot, bet baidīdamies no pērkona un zibeņa, beidzot atdeva grāmatu. Viņš sita atkal un sacīja tos pašus vārdus: "Vecā tēva vārdā, pērkons un zibens, kā var slepkava no saviem darbiem atpestīties?"

Velns atbildēja: "Daboni to rungu, ar kuŗu viņš pirmo cilvēku nositis, un paroci pāridesmit soļus no viņa mājām zemē, tad viņš atstās slepkavību."

Gusts gāja atpakaļ pie slepkavas un izstāstīja tam, kas jādara. Pie slepkavas būdas atradās veses zārds rungu; ar katru rungu viņš bija vienu cilvēku nositis. Slepkava atrada rungu, ar kuŗu viņš bija pirmo cilvēku nositis. Tā bija no ābeles koka. Viņš paņēma rungu, atgāja 20 soļus no mājas un atspiedās uz to. Bet runga sāka augt un izauga tam cauri: krūtim par kuplu ābeli.

Gusts pārgāja jautrs mājā, ka bija ticis no velniem svabads un nu visi bija priecīgi un laimīgi.

Reiz ziemā Gusts ar puisi brauca mežā. Starp kailajiem kokiem viņi iraudzījo vienu koku, kas izskatījās kā piesnidzis. Vigi gāja raudzīt un atrada ābeli, kas bija pilna ziedu un kādam cilvēkam cauri izaugusi. Cilvēks žēli kunkstēja. Gusts atminējās. ka tas bija slepkava, nometās ceļos un noskaitīja pātarus. Tūliņ visi ziedi nobira un ābele ar slepkavu sakrita kopā par pelnu čupu.