4. A. 756. T e i c ē j a A. V ē v e r e S i l a j ā ņ u p. V ē v e t o s. L. k u l t. k r.

Tēvam un mātei bija viens dēls, kam viņš nedeva nekāda

gŗūta darba, bet tikai mācīja to ar vārdiem, gribēdami izmācīt par labu un gudru cilvēku. Dēlam tāda mācība apnika un arī darba viņš neizmācījās. Liels izaudzis, viņš atstāja tēva māju un sāka zagt un laupīt. Tā viņš jau labu laiku bija dzīvojis un daudz ļaužu aplaupījis un nakavis.

Pēdīgi viņam palika bailes par savu dzīvi, un viņš sadomāja aiziet uz baznīcu un izsūdzēt savus grēkus. Bet nu viņam bija tik daudz noziegumu, ka baznīckungs baidījās pasludināt viņam grēku piedošanu. Tā nu baznīckungs sacīja: "Kad tu iestādītu sausu ābeli un uz ceļiem nestu tai mutē ūdeni, un ja tad tā izplauktu un nestu ābolus, tad varbūt Dievs piedotu tavus grēkus."

Laupītājs arī apņēmas to izdarīt, iestādīja zemē sausu ābelīti un slacināja to ar ūdeni, ko pienesa mutē, uz ceļiem vilkdamies. Ābelīte patiešām sāka pēc kāda laika zaļot un augt. Pēc kādiem gadiem ābele arī uzziedēja un uz rudenim nesa augļus.

Tā savu ābeli kopjot, laupītājs jau bija palicis pavisam vecs un nespēcīgs. Reiz brauc viņam gaŗām baznīckungs, un laupītājs tam lūdz, lai atnākot pie viņa, ka viņš vēl varētu, varbūt pēdējo reizi, savus grēkus izsūdzēt. Baznīckungs arī paklausa un vecais noziedznieks sāk stāstīt savus grēkus. Kā nu grēku sūdzētājs izstāsta vienu noziegumu, tā arvien nokrīt viens ābols zemē. Pēdīgi paliek kokā tikai divi āboli. Baznīckungs, to redzēdams, prasa: "Vai tev vēl nav palikuši divi neizsūdzēti grēki?"

Vecītis atbild: "Divus lielākus grēkus es baidījos stāstīt. Esmu nokavis savu tēvu un māti."

Kā tie vārdi bija izteikti, tā arī tūliņ nokrita abi pēdējie āboli un tai pašā laikā nomira arī pats grēku sūdzētājs. Viņš ticis aprakts turpat pie savas koptās ābeles.

Piezīme. Šī pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P. Š.