Atgriezies laupītājs.

5. A. 756. V. Z a c h a r s k a S i l a j ā ņ u p a g a s t ā. L. k u l t. k r.

Reiz dzīvoja kāds vientulis un staigāja pa pasauli. Vienreiz staigādams, viņš ieraudzīja divus laupītājus no meža iznākam. Laupītāji pienākuši, redz, ka vientulim blakus stāv kāda sieviete, ģērbusies baltās drēbēs. Viņi nu prasa vientulim: "Kas tā par sievieti?"

Vientulis atbild: "Tā ir svētā jumprava."

Laupītāji sabīstas, paliek bēdīgi un vaicā atkal vientulim: "Vai svētā jumprava nevarētu piedot mūsu grēkus? Mēs nekad vairs nelaupīsim citu mantas un dzīvosim, kā ļaudim pienākas."

Vientulis lūdza svēto jumpravu, lai viņa izklausītu laupītāju grēkus un uzliktu viņiem sodu par noziegumiem.

Tad svētā jumprava lika laupītājiem izsūdzēt visus grēkus un pavēlēja viņiem par sodu sadedzināt visus sausos kokus, kas mežā atrodami.

Nu laupītāji sāk meklēt pa mežu visus sausos kokus un zarus un dedzina tos katrs savā ugunskurā. Vienam laupītājam ātri sadeg visi salasītie zari un žagari, bet otram paliek div pagales, kas ilgi gruzd un nemaz nevar sadegt. Tas brīnēdamies prasa vientulim: "Kādēļ gan manam draugam sadega visi koki, bet man nedeg un nedeg?"

"Tu nebūsi visus savus grēkus izsūdzējis," atbild vientulis.

Otrs laupītājs nu atkal sāk sūdzēt savus grēkus un atzīstas, ka viņš esot nositis savu tēvu un māti.

Pēc šādas atzīšanās sadega arī otram laupītājam abas gruzdošās pagales.

To redzēdami, laupītāji ļoti nobijās, atmeta visus savus ļaunos darbus un sāka godīgi pelnīt savu maizi. Pēc nāves arī viņi būs tikuši debesu valstībā.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir tulkota rakstu valodā. P. Š.