7. A. 756. T e i c ē j a 315. g. v e c a J. S t r o d e V i š ķ o s, L. k u l t. k r.

Vīns saimnīks braucja uz patmaļom un jam cīši īsagribēja dzert. Saimnīks apturēja zyrgu un ceļa molā pi gruovīša pīleicis suoka dzērt. Te jam sagyva nazkas aiz buordas un soka: "Jo atdūsi tū, kuo muojuos naatstuoji, tad palaisšu vaļā!"

Saiminīks padūmuoja, ka muojuos vysu atstuoja, un soka: "Atdūšu, tik palaid vaļāt"

Tyuleņ turābuojs pazuda un saiminīks, pīsacēlīs, aizbraucja uz patmaļom, samola un brauc uz sātu. Pa tū laiku saiminīka sīvai pīdzyma dāls. Saiminīks atbraucja uz sātu un beja ļūti namīrīgs, bet nivīnam nasacēja, ka puordevis dālu. Dāls paauga leluoks un tāvs jū suoka muocīt par baznīckungu. Vīnu reizi dāls atbraucja uz sātu un soka tāvam: "Tēt, tu mani puordevi valnam un es īšu tagad valnam kolpuotu!"

Dāls, kurs beja jau kleriks, aizguoja uz baznīcu un izsyudzēja baznīckungam grākus. Baznīckungs īdevja dālam slūtiņu un treis buteles svētītuo yudeņa, sacīdams: "Tys tev pīsagadīs ceļā!"

Guoja, guoja dāls un īguoja mozā ustabiņā, kurā sēdēja vaca vecenīte. Dāls prosuos īlaist jū uz naktsmuojom, bet vecenīte atbildēja: "Es tevi īlaistu, bet muns dāls, golvas grīzējs, atskrīs un tevi saplēss!"

"Kai ni byus, bet es palikšu!" soka dāls.

Dāls palyka uz nakts muojom un vecenīte jū nūglobuoja luodē, lai golvas grīzējs naradzātu. Vokorā atskrēja golvas grīzējs un soka: "Kur te kristīta cylvāka smoka?"

"Pats, pa pasauli skraidīdams pīsaūdi!" atbildēja muote.

"Ir gon šūdīn pi myusu kristīts cylvāks un es jū atrasšu!" soka golvas grīzējs.

Muote redz, ka golvas grīzējs atrass, un soka: "Ek, luodē ir nūglobuots."

Golvas grīzējs attaisīja luodi um soka: "Celīs, cylvāks, un ej vakariņu āstu!"

Dāls izileida nu iuodes un ar golvas grīzēju atsasāda pi golda.

"Kur tu ej, cylvāks?" prosa godvas grīzējs.

"Kad es pīdzymu, tāvs mani puordevja valnam un es tagad eju uz elni valnam kolpuot!"

"Tevi tur naīlaiss nikas! Īsim ar mani reizē, es esmu par elnes vuortu sorgu!" soka golvas grīzējs.

Dāls puorgulēja par nakti pi golvas grīzēja un reitā aizguoja obi uz elni. Pi elnes vuortim golvas grīzējs soka: "Es tevi īlaisšu, bet tik ar nūrunu, jo tu man apsūlēsi izzynuot, kaida man byus nuove!"

Dāls apsūlēja izzynuot un īguoja elnē. Elnē pi stulpa beja pīkolts Ļucipers. Dāls izvylka vīnu svētītuo yudeņa pudelīti, izlēja uz slūtiņas un pasvētēja Ļuciperu.

"Kamdēļ tu mani dadzynoj, un kuo tev vajag?" klīdzja Ļucipers.

Dāls izvylka ūtru pudeli un vēļ reizi pasvētēja Ļuciperu. "Soki, kuo tev vajag, es vysu dūšu, tik nadadzynoj manis!" najaukā bolsā klīdzja Ļucipers.

"Atdūd parokstu, ar kuŗu muns tāvs mani puordevja!" soka dāls.

Ļuoipers sasaucja vysu valnu un soka: "Atdūdīt juo tāva parokstu!"

Valni atbildēja, ka paroksta nav.

"Vai klybais valns ir?" prosa Ļucipers.

"Nav !" klīdzja valni.

"Pasaucīt juo!" pavēlēja Ļucipers.

Atskrēja klybais valns un soka: "Pi manis juo tāva paroksts ir!"

"Atdūd jū šam cylvākam!" pavlēlēja Ļucipers. Klybais valns īgrīzja kreisuo rūkas mozojā pierstiņā un pīrakstīja dāla lobuos rūkas dalnā, ka parokstu atdevis. Dāls izvylka trešū pudelīti un vēl reiz pasvētēja Ļuciperu.

"Kuo vēļ tev vajag?" prosa Ļucipers, "ka tu mani dadzynoj!"

"Pasoki, kaida dzeive byus golvas grīzējam pēc nuoves?" soka dāls.

"Paruodīt golvas grīzēja kambari!" pavēlēja Ļucicpers.

Valni aizvedja dālu uz golvas grīzēja kambari, bet tys nabeja karnbars un beja lela lela sile, kuŗā pīdzeits odotu, noglu, nažu un pībārts styklu. Dāls izguoja aiz vuortim un golvas grīzējs prosa: "Kaida byus muna dzeive pēc nuoves?"

"Brīsmīgas mūkas byus!" pasacīja dāls un izstuostīja jam vysu.

Dāls laidjās īt uz sātu un pēc juo pakal guoja golvas grīzējs. Ejūt par kaidu lelu mežu, golvas grīzējs soka: "Tu esi baznīckungs, izspovedej mani!"

"Es naesmu baznīckungs! Es esmu tikai kleriks un navaru spovedēt!" atbildēja dāls.

"Es tevi nūsisšu, jo naspovedēsi!" soka golvas grīzējs.

Dālam baist beja un jis soka: "Izspovedēšu!"

Dāls īvedja golvas grīzēju mežā, pasādynuoja uz calma, īdevja jam rūkā uobeļnīcas kūka vāzdu un soka: "Tu pagaidi manis, es atīšu un tyuleņ izspovedēšu!"

Golvas grīzējs palyka sādādams uz calma, bet dāls aizbāga uz sātu, izzamuocīja par baznīckungu un dzeivuoja jau ilgus godus. Kaidu reizi pavasara laikā, par tū mežu, kuŗā beja atstuots golvas grīzējs, baznīckungu vedja us slymū. Mežs pylns beja ar uobuļu smuordu un baznīckungs soka sovam vedējam : "Ej pasaver, nu kuo taids lels uobuļu smuords?"

Vedējs īguoja mežā un atguojis pastuostīja baznīckungam, ka redzējis uobeļņīcu pylnu ar smaržīgim uobulim. Baznīckungs īguoduoja golvas lauzēju un guoja pasavārtu. Mežā auga iela uobuļnīca un ap tū ar rūkom apsakērīs uz calma sēdēja ar zaļom pīpem un syunom apaudzis cylvāks. Baznīckungs puorskristīja cylvāku un uobeļnīca pazuda, bet cylvāka vītā palyka tik palni. Tai golvas grīzējs palyka par svātu un aizguoja uz dabasim.