Atgriezies laupītājs.

8. A. 756. A. G a r i - J u o n e n o 81 g. v e c a T. G a i ļ u m a D o m o p o l ē. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Dzeivuoja mežā vīns viļacuons, jis beja lels zaglis un kausnis, syta un žņaudzja ļaudis, jis nikod naguoja uz baznīcu. Vīnu reizi, nazkai garum īdams, jis īguoja baznīcā un tyka uz muocības. Muocībā baznīckungs runuoja, ka ploti ceļi vad uz elli, bet šauras stidziņas uz debesim, kur byus prīca bez gola. Izguojis nu baznīcas, viļacuons vys dūmuoja par šaurom stidziņom un plotim ceļim. Atguojis uz sātu, jis nūdūmuoja staiguot pa šaurom stygom lai tiktu debesīs. Pajēmja kulīti, īlyka maizes gobolu un laidjās mežā pa šaurom stidziņom us debesim. Īt, īt pa mežu - te jau i vokors, a uz ceļa nikur navar tikt, jam jau i ēst gribīs. Te īdams, jis īrauga mozu guns bluozmīti, īt uz tū un īrauga ustobiņu; īīt ustobiņā, te sēd vacs vecīts un prosa: "Kuo tu vaicoj?"

"Staiguoju pa mežu, pa šaurom stidziņom, lai tiktu dabasu valstībā. Baznīckungs sacīja, ka pa šaurom stidziņom staigojūt, var tikt debesīs. Es i laidūs mežā pa šaurom stidziņom, bet aizzamaldīju un nazynu, kur tuoļuok īt," pastuostīja zaglis.

"Tagad jau tymss, palīc par nakti pi manis, reitā es paruodīšu stidziņu un varēsi īt tuoļuok," pasacīja vecītis.

Jis palyka par nakti pi vecīša un guoja tuoļuok. Ūtrā dīnā vecīts paruodīja stidziņu, otkon zaglis staiguoja pa šaurom stidziņom un aizzamaldīja mežā. Ap vokoru jis īraudzēja guns bluozmīti un guoja uz tū pusi. Pīguojis tyvuok, jis īraudzēja mozu ustabiņu, īguoja īškā, padevja labvokoru un pastuostīja vecīšam, ka jis ir mežā aizzamaldējis, staiguodams pa šaurom stidziņom.

"Puorguli par nakti, reitā es paruodīšu, uz kuru pusi tev īt," sacīja vecītis.

Jis otkon palīk par nakti vecīša ustobiņā, reitā vecīts jam paruoda mozu stidziņu un viļacuons aizīt. Jis īt, īt pa mežu un izīt uz taidas vacainītes, kur vysapleik aug erškeiži; jam vajag puori tikt, bet tī erškeiži saauguši tik bīži, ka navar nikai izleist cauri. Vysaižuok jis paraudzēja un galu-golā izleida cauri caur erškeižim. Leinūt erškeiži jam saplyukuoja drēbes un mīsu, taidu mūku jis vēļ nikod nabeja izcītis. Pavysam nūvuordzis, jis īt pa meža šauru stidziņu un daīt pi vīnas ustobiņas. Īguojis ustobiņā, jis īraudzēja vacu siermu vecīti un prosa tuo, lai pastuosta, kai varātu tikt dabasu valstībā. Atpakaļ uz sātu šis vairs atsagrīzt navarūt, un cyta nikuo nagribūt, kai tikai tikt debesīs.

"Labi," atsoka vecīts un nūvad jū uz azara molu. Azara molā beja sauss uobeļnīcas calms un kluotu akmens. Vecīts īdevja jam lizeiku un pasacīja: "Sēstīs uz akmeņa un kotru dīn dej uz calmu pa treis lizeikas yudiņa treis reizes dīnā. Laisti leidz tam laikam, cykam uobeļnica izplauks, izzīdjās un byus uobeļi, kad uobeļnīcā byus uobeļi, tod otkon es pi tevis atīšu," tū pasacījis vecītis aizguoja.

Viļacuons sēdēja uz akmiņa un laistīja kotru dīn, kai vecīts jam beja pīsacējis. Pēc kaida laika uobeļnīca suoka zaļuot, jis vys laistīja kotru dīn, tod izplauka lopas, sazīdēja un izauga uobeļi. Kad jau uobeļnīcai beja uobeļi, jis gaidīja vecīša. Vecīts ari atguoja, tagad vecīts izspovedēja viļacuonu. Kuru grāku zaglis pasoka vecīšam, tyuliņ vīns uobeļs nūkreit, kuru pasoka tyuliņ uobeļs nūkrueit. Zagļam lykās, ka jau vysus grākus izstuostījis, bet vēļ treis uobeļi karinēja uz uobeļnīcas.

"Padūmoj vēļ, voi naesi kaidus grākus aizmiersis," sacīja vecīts.

Zaglis padūmuoja un vēļ atguoduoja trejus grākus. Kad vysi grāki beja izstuostīti un vysi uobeļi nu uobeļnīcas nūkrituši, tod siermais vecīts zagli puorkristēja un pēc ilgim cīšonu godim zaglis mīrīgi nūmyra.