10. A. 756. S k o l n i e k s P. M ū r ē n s n o 64 g. v e c a s M a i g a s S k a l d e s N ī c ā, K. L i e l o z o l a k r.

Vienreiz dzīvoja divi kaimiņi. Vienam kaimiņam bija kaziņa, bet otram zēns. Zēns gāja pie kaimiņa kaziņas un to jādīja, bet kādu vakaru zēns vairs nepārnāca. Tēvs ļoti bēdājās, kur zēns palicis.

No rīta agri kaimiņš aizveda zēnu uz svešu vietu un izmācīja to par cirkus rādītāju. Zēna vecāki gan ilgojās pēc zēna, bet visas pūles uzmeklēt bija veltīgas.

Te reiz tam kaimiņam, pie kā zēns atradās, pietrūka naudas. Viņš sūtīja zēnu, kas jau paaudzis stalts jauneklis, ubagot ar tādu izredzi, lai, vakaram uznākot, novērojot, kur saimniekiem nauda glabājoties.

Tā zēns gāja no sētas uz sētu un iegāja tādā sētā, kur bija nikni suņi. Saimniece ubagu ieraudzījusi, apsauca suņus, bet puisis, kas bija tuvumā, sacīja, lai tik suņi kožot, puika varbūt esot kāds slepkava.

Saimniece iedeva zēnam naudu, un zēns noskatījies, kur saimniece naudu glabā, gāja tālāk.

Kādu gabalu pagājis, zēns gribēja griezties atpakaļ pie sava saimnieka un visu izstāstīt, bet tad domāja, kā lai aplaupa tādu labu saimnieci.

Tā pa pasauli blandoties, zēns nonāca tanī pilsētā, kur dzīvoja viņa tēvs. Te zēnam gadījās satikt kādu sava tēva paziņu, un viņš prasīja, kur viņa tēvs atrodoties. 'Tas zēnam atbildēja, ka tēvs aizbraucis uz laukiem un dzīvojot saimnieka mājās.

Tad viņi abi aizgāja uz zēna tēva mājām. Tur viņus tēvs ar māti priecīgi saņēma, un zēns priecājās, ka toreiz nebija griezies atpakaļ pie sava saimnieka, jo tad būtu aplaupījis savu tēvu.

Zēns palika pie vecākiem un viņi dzīvoja laimīgi.

P i e z ī m e. Šī gan ir cita pasaka, bet tomēr drusku līdzīga iepriekšējiem variantiem. P. Š.