Atgriezies laupītājs.

11. A. 756. S k o l n i e k s R. T u p e s i s n o 75 g. v. A. J u r ķ a, K. L i e l o z o l a k r ā j u m ā.

Senāk ļoti daudz miesnieku nākuši uzpirkt lopus. Katram miesniekam bijis vērša diņķis pastāvīgi līdz. Reiz vienam miesniekam gadījies iet pa mežu, un pretim uz ceļa iznācis slepkava ar dunci rokā un prasījis, lai atdodot naudu. Miesnieks bijis ar mieru atdot visu naudu un teicis: "Es tev ko lūgšu. Vai tu man nevari nocirst vienai rokai četrus pirkstus?"

Miesnieks izlikās par kaufmani un it kā vēlējās pierādījumu, ka bijs slepkavas rokās. Slepkava bija ar mieru un viņi abi pārkāpa pa grāvi mežā. Miesnieks uzlika roku uz celma un teica, lai nocērtot pirkstus uz vienu pašu reizi. Bet kā slepkava cirtis, tā miesnieks atrāvis raku nost un kumpis iecirties celmā. Miesnieks nu sācis kaut slepkavu ar savu vērša diņķi, ka tas zils palicis. Dabūjis atkal savu naudu atpakaļ, miesnieks izplēsis slepkavam no galvas līdz gurniem ādu un pārnesis to mājā. Mājās viņš ādu devis, lai izģērē. No izģērētās ādas viņš iztaisījis jostu par piemiņu, ka viņam reiz slepkavas uzbrukuši.

Miesniekam reiz gadījies ieiet kādā krogā ieturēt pusdienu, kur viņš noģērbies un sācis ēst. Krodzinieks viņam redzējis skaisto jostu un prasījis, lai to viņam pārdodot. Miesnieks atbildējis, ka to nevarot pārdot, jo tā esot viņa piemiņas josta, ka viņam uzbrukuši slepkavas. Krodzinieks teicis: "Tā ir mana āda. Kad es jums uzbruku, jūs viņu man atplēsāt."

Miesniekam nu paliek bailes, bet krodzinieks saka: "Labi, ka tu mani tā izmācīji, citādi es vēļ tagad būtu kavis cilvēkus." Un viņi palikuši draugi uz visiem laikiem.

P i e z ī m e. Arī šis variants tikai ar atgriezto laupītāju atgādina pamata pasaku. P.Š.