1. A. 760. T e i c ē j s 67 g. v e c s A. K o v a ļ e v s k i s B e b r e n ē.

Vīns muižinīks cīši mīļuoja kaidu meitu, bet meita muižinīka namīļuoja, Sadūmuoja muižinīks īt uz būri, lai būrs padora tai, ka meita jū mīļuotu. Muižinīks aizguoja pi vīnas rogonas un izstuostīja jai sovu bādu. Rogona soka: "Kopūs guļ cylvālks, kurs kotrā naktī divpadsmit stundēs baida ļauds. Vajag aizīt uz kopim tymā laikā, kad jis byus izguojis nu dūbes ļaužu baidītu, pīgruobt no juo dūbes smiļšu, atnest un pakaisīt tuos smiltis pa tū stidziņu, pa kuru staigoj tei meita, un tad jei tevi mīļuos!"

Muižinīks prīcīgs atguoja uz sātu, bet naktī beistas īt uz ko pim. Muižā beja drūši kolpi um muižinīks pasaucis vīnu, soka: Vai tu nasabeisi nūīt naktī uz kopim un dabuot nu bīdakla dūbes smiļšu? Es tev par itū samoksuošu!"

Tys bīdakls tai baidīja ļauds jau treis symti godu. Kolps soka: "Na, nasabeišu!"

Atguoja pusnaktis, kolps pajēmja kuli un aizguoja uz bīdakla dūbi. Bīdakls beja izguojis ļaužu baidītu. Tikkū kolps pīleika pi dūbes gruobt smiļts, bīdakls atskrēja un soka: "Tev kuo vajag nu munas dūbes?"

Kolps nūsabeida un aizbāga uz muižu, smiļšu nadabuojis. Ūtrā vokorā kungs meklej ūtru kolpu, kurs ītu uz bīdakla dūbi pēc smiļtim. Atsaroda ūtrs drūsinīks, pajēmja kuli un pusnaktīs aizguoja. Dūbe beja tukša un bīdakls beja otkon aizguojis ļaužu baidītu. Kolps pīgruobja kulīti smiļšu un spēŗa pyrmū sūli īt uz muižu. Te - kur bejis, nabejis - atskrēja bīdakls un prosa: "Tev kuo vajag nu munas dūbes?"

Kolps laidjās bēgt ar vysom smiltim. Bīdakls dzanās pakaļ. Jau bīdakls vysā kluot pi kolpa. Kolps nūruovja nu golvas capuri, nūsvīdja tū zemē un pats bāg. Bīdakls pagyva capuri un saplēsja smolkūs gabaliņūs. Cikom bīdakls plēsja capuri, kolps jau beja gobolā. Otkon bīdakls dzanas pakaļ un jau kolpu sagyus. Kolps nūsvīdja mēteli. Bīdakls saplēsja mēteli un dzanas otkon pakaļ. Tai kolps nūsvīdja vysas sovas drēbes un zuobokus un bāg. Bīdakls saplēsja vysu un tik dzanās pakaļ. Jau natuoli beja muiža, un kolps īspēja pīskrīt pi durovom un sajemt aiz durovu klindža. Bīdakls nūstuoja un soka: "Dabuošu es tevis tymsā laikā!"

Tad bīdakls aizguoja atpakaļ uz sovu dūbi. Kolps atdevja muižinīkam smiltis. Reitā muižinīks pīkaisīja smiļšu pa tū stidziņu, pa kuru meita staiguoja. Pastaiguoja meita pa tuom smiltim un suoka muižinīku cīši mīļuot. Muižinīks beja cīši prīcīgs, pīdeva kolpam daudzi monta un palaidja kolpu uz sātu. Kolps īguoduoja bīdakla vuordus un dūmoj pats sevī: "Īšu tikai dīnā, bet tymsā naīšu, ka bīdakls kuo napadora!"

Tai kolps īt vīnu dīnu, ūtru, bet naktīs naīt. Trešā dīnā pašuos pusdīnuos cīši satymsa. Te - kur bejis, nabejis - bīdakls kluot pi kolpa un soka: "Tyki tu munūs nogūs, tagad naizbēgsi!"

Kolps suoka prasīt atstuot jū dzeivu. Tad bīdakls soka: "Jo tu man izdarīsi, kū es sacīšu, tad es tevi dzeivu atstuošu!" "lzdarīšu!" atbildēja kolps,

Bīdakls īdevja kalpam pīci rubļi naudas un divi kukulīši maizes un soka: "Kad tu īsi, tev prīškā byus kaida piļs. Tei piļs ir muna un munu bruoļu. Kad tu pīīsi pi piļs, pi vuortim gulēs divi suņi, kuŗi plēš kotru, kas grib īīt pilī. Tī suņi ir muni buoļi. Pi pašās pils stidziņas molā stuovēs akmeņs. Tys akmeņs ir muna muote. Kad tu īsi, suņi tevis narīs, un tu jīm nūsvīd pa kukuļam maizes. Tad reitā par pīci rubļi daboj baznīckunga, lai baznīckungs puorsvētej akmeni un suņus. Kad baznīckungs puorsvētēs akmepi, elne pajams tū akmeņi, jo muna muote dzeivuodama; beja būrinīca, jēmja Dīvu mutē, bet kolpuoja valnam. Suņi pazuss un tu varēsi palikt pilī par saiminīku. Tagad jau treis symti godu, kai mes bruoļi esam apbūrti. Maņ nav mīra kopūs - juobaida ļauds, bet bruoļim juoir par suņim."

Kolps apsūlēja tū vysu izdarīt un bīdakls pazuda. Izausa otkon dīna un kolps aizguoja uz pili. Piļs vuorti atsataisīja, un kolps, īguojis īškā, nūsvīdja suņim pa maizes kukuļam. Suņi apēdja maizi un turpat nūspruoga. Pi pils stidziņas molā stuovēja vacs, vacs apsasyunuojis akmeņs. Reitā kolps par pīci rubļi pasaucja baznīckungu. Baznīckungs puorsvētēja akmeni un turpat zeme pasaplētja un cyuška ar lelu muti nūreja akmeni. Tad puarsvētēja obējus nūspruogušūs suņus un suņi pazuda. Ari bīdakls nu tuo laika puorstuoja baidīt ļauds. Kolps palyka pilī par saiminīku un dzeivuoja laimīgi.