Nemierīgais mironis.

2. A. 760. S k o l n i e k s D. B y k o v s k o E g l ū n ā. N. R a n c ā n a k r.

Vīnu reizi divi draugi braucja caur kopim. Vīns ticēja Kristus ticībai, bet ūtrs naticēja. Braucūt caur kopim, naticīgais soka: "Kas ir nūmiris, myužam nasaceļs un paliks par zemi."

Bet ticīgais turpretim soka, ka celšūtīs. Naticīgais vēļ soka: "Lai es par akmini palīku tagad, jo celsīs."

Kai jis šitū pasacēja, tai ari palyka par akmini. Tad juo draugs nūvede jū uz muojom un izstuostēja, kas beja nūticis. Tad tū cylvāku, kurs beja palicis par akmini, nūvede uz kopim un paglobuoja.

Paguoja nazcik paaudžu - nikas jau napīminēja tuo nūtykuma. Vīnu reizi tur vajadzēja rakt dūbi dēļ ūtra myrūna. Rokdami izrūk tū cylvāku, kurs beja palicis par akmini. Racēji apsaskatēja, ka tys akmins izskotās kai cylvāks. Izcēla un nūlyka uz dūbes molas. Kad beja īlaists myrūns dūbē, tad racēji gribēja arī tū akmini svīst tai dūbē, bet baznīckungs aizturēja, lai nasvīž dūbē, bet lai nūvad uz šuo kēki, kur dzeivoj baznīckunga saime.

Paguoja daudz godu, puorsameja daudz baznīckungu tamā vītā, bet tys akmens ar cylvāku izskotu, stuovēja koktā. Vīnu vokoru baznīckunga saime skaitēja puoterus. Puoteru laikā tys akmins cīši aizzasmēja un vysi tū dzierd. Ļaudis nūīt uz baznīckungu, pasauc un izstuosta, kas beja nūticis. Baznīckungs suoc nazkū skaitīt un tys akmins suoc runuot, izstuostējis, kai jam beja nūticis, un pasacējis, kad šū vajag nūvest uz kopim. Baznīckungs vaicuoja: "Kuopēc tu smējīs, kad muna saime skaitēja puoterus?"

"Tad saguoja valni ustobā un vīns īlēcja ar klibu kuoji un krita pi zemes. Es navarēju nūsaturēt nu smīkla."

Tad tū cylvāku nūvede uz kopim.

P i e z ī m e. Līdzīgi varianti ir vēl V. sējuma 16. pasakā (213-218). P. Š.