Viens kungs savus apakšniekus ļoti spaidījis. Reiz viens saimnieks nopelnījis labu naudas grasi; bet kungs atņēmis. Nu saimnieks gaudojies: "Labāk velnam kalpot, ne te!"

Un re! līdz to izteicis - velns klāt, lai nākot vien pie viņa kalpot, ellē esot itin laba dzīve. Saimnieks izdomājies: "Vai iet, vai neiet?"

Bet velns tikmēr un tikmēr labinājies, kamēr pierunājis arī. Aizgājuši ellē, velns vaicājis: "Kādu darbu īsti proti?"

"Ko nu darbus izmeklēt? Visus daru: malku cirst, malku vest, skalus plēst, sienu pļaut un ko neko."

"Tad aplam labi - rītu man malka vedama. Es tev iedošu tādu pavecu zirgu; neskaties, ka viņš tāds pakūtrs, dod pa ādu, cik jaudi. Tikai to piesaku: pa galvu gan nesit, no tam sargies! Tā tu varēsi te savas nedēļas divas mazākais kalpot um par algu jau nebēdā, samaksāšu pieklājīgi."

Labi. No rīta saimnieks sācis ar veco zirgu ellē malku vest. Vedis, vedis, te par nelaimi apgāzies vezums. Nejauki saskaities par to. Un it kā zirgs tas vainīgais būtu, dusmās devis reiz trīs pa galvu. Bet kas tas? No tā sitiena zirgs palicis par cilvēku un teicis: "Jāni, ko tu mani sit? Vai nepazīsti vairs? Es jau esmu tava kunga tēvs, kas aizpērn nomira. Re nu, Jāni, kā man tagad klājas. Par zirgu mani te bendē. Tādēļ, mājā pāriedams, piekodini manam dēlam, lai dzīvo godīgi ar ļaudim, ar visiem, ka arī ellē neiek]ūst. Tu vari domāt, Jāni, te ellē viss otrādi redzams, nekā patiesībā ir. Skaties - šie putni, kas tur laižas, šie koki, kas tur aug, šie kukaiņi, kas te rāpo - tie visi ir tikai cilvēki, kas ellē iekļuvuši un, kam te nu jāmocās. Un tāpat tu - tu nu gan te ienāci dzīvs būdams, tev nekas nenotiks - izkalposi savas nedēļas un aiziesi mājā; bet vai domā, ka velns tev par darbu samaksās? Nekā! Es zinu, viņš tevi vedīs sidraba kambarī un iebērs sidrabu pilnas kabatas, bet tas nebūs sidrabs; viņš vedīs zelta kambarī, bet tas nebūs zelts; tādēļ es tevi pamācīšu, kā tu dari. Ja sola tev sidrabu - neņem, ja sola zeltu - neņem, bet prasi viņam trīs maisus bērza ogļu, tad ietiksi mantā. Jā, un tad, kad būsim izrunājušies, iesit man atkal trīsreiz pa galvu, lai palieku par zirgu, citādi velns mūs abus noēdīs, un nepiemirsti manam dēlam piekodināt, kā pasaulē jādzīvo."

"Bet ja nu dēls man netic, ko tad?"

"Nuja, Jāni, būs labāki, es viņam pāra vārdus uzrakstīšu un tu to zīmīti nodosi."

Labi, vecais kungs paņēmis tāsi un uzrakstijis dēlam, kā pasaulē jādzīvo, lai ellē neiekļūtu. Pēc tam Jānis iesitis vecajam trīsreiz pa galvu, tūliņ palicis atkal par zirgu un vilcis vezumu, lai cīkst. Bet Jānim vecais zirgs tagad bijis ļoti žēl, tadēļ, zirgu taupīdams tīšā prātā vilcinājis darbu un kŗāvis vezumā, cik maz vien varējis.

Otrā nedēļā velns uzbļāvis: "Nekāds lāga strādnieks neesi, nāc, es tev aizmaksāšu, kas pienākas, un ej mājā!"

Velns ievedis Jāni sidraba kambarī un piedāvājis sidrabu kādu maisu; bet Jānis atteicis: "Ko es strādnieka cilvēks ar sidrabu iesākšu? Dod labāk kādus trīs četrus maisus bērzu ogļu."

Jā, jā - viņš varot gan dot, bet te otrā kambarī esot zelts, vai to neņemšot?

"Ko es strādnieka cilvēks ar zeltu? Dod trīs maisus bērzu ogļu - diezgan!"

Neko darīt - iedevis trīs maisus bērzu ogļu un izvadījis no elles. Bet tos brīnumus! No elles ārā nākot, maisi bijuši itin viegli, bet līdz ko velns atstājies, palikuši tik smagi, ka ne domāt pacelt, kur nu vēl panest. Nekas neatlicis - pārsteidzies pēc zirga un tad pārvedis ar lielām mokām. Mājā atraisījis maisus un atradis pilnus ar zelta dukātiem.

Otrā rītā aizgājis pie kunga pastāstīt, ko tēvs pateicis. Bet kungs tik tik nav izsviedis pa durvim. Nu rādījis tāsi, nolicis uz galda; bet kas ir? Tāss bija palikusi par lielu zelta gabalu. Par laimi tie vārdi, ko tēvs tur rakstījis, nebijuši izdzisuši. Kungs izlasījis tēva rakstu un palicis bāls. Bet saimnieks (Jānis) noprasījis: "Nu, vai vēl neticēsi?"

"Ticu, ticu - no šīs dienas ar visiem dzīvošu kā brālis." Un tiešām: no tās dienas kungs bija tas labākais, kādu vien varējuši iedomāties.