Bīs dikt nežēlīgs kungs : sits ļauds, ku tik pietics, un dabujs pa to vismazāko nieciņ. Kādreiz viš sasits vien no darbniekiem un atstājs to tik pusdzīv. Vīrs, nabadziš, cik necik atžirbs, aizbēg. Kungs pa to pavisam ārprātē no dusmam - ka tik dābt to aka rokē, tā dot, la vais nimaz niceļās. Vīrs, nabadziš, mūk mūk, bet cik ilg tu tā muks: ēst toč a grib. Bet ļoudim nedrīkst rādīties, kā noķērs, tā nāvs sods. Viš iet pa tād liel mež, tam nāk pret mells kungs. "Kas tu tāds i? ku tu ies?" mellis kungs pras.

Vīrs tā un tā: "Kungs man dikt sasit, es no viņ izmuk un nu mekle, va nivares ku dābt darb."

"Līgst pie man!" melleis kungs teic. "Darb tov nibūs grūts, un es tov doš lab lon: siek noud pa dien." Bet dien viš rēķinejs pa gad.

Salīgst. Un vīrs iet mellejam kungam līdz. Mājās melleis kungs iedod vīram balt ķēv un liek braukt žagaros.

"Sist tu viņ var," melleis kungs teic vīram, "Cik tik iet iekšē, bet ēst tov nav brīv viņam dot."

"Lab, lab," vīrs dome, "ka nav nav brīv dot ēst, kas man pa not?"

Viš iejūdz balto ķēv ratos un brauc us mež peic žagariem. Viš piekrauj tād vezm, kā tik nu, un sāks braukt uz māj pus, bet ķēv nivelk.

"Ak, tu, sasodits lops, tu man nivilks," vīrs dome un noraug krietn strubiķ un nu ar to tik ķēvem pa sāniem veke ka veke. Uz reiz ķēv sāks, vadzi, lūgties: "Nu, ko tu nu man tik daudz sit? Es jov i tov kungam māt."

Vīrs tā ka bišk sabīstas, bet neko. "Kā ta tovs dēls man sit?" viš atteic.

"Nisit vis," ķēv aka lūdzās, "es tov iedoš līdz zīmit, kad tu ies apukļam, to tu ta parād man dēlam, ta viš vais tev nesitis.

"Kad tā, ta gan," un vīrs vais nisit. Bet uz ko la nu rakst? Kēv noplēš bērzam tās un rakst a kāj tur virsē. Zīmīt dodams viram, ķēv pieteic: "Bet tā kā tu to noglabā ciet! Kad tu būs nobeidzis kalpot, ta tev izmekless uz to smalkāko. Un ja pie tev ko atradis, ta tov niaiztures ni lon vien, bet tu pats a ta vais nitiks projam."

Vīrs paglabe aprakstīto tās apukš kreiso kāj pirkst. Pabrouc ab māje, vīrs ielaiž ķēv stallle un iet a pats apskatīties, kas ta šim i tai sile. Un ko dome? Viš redz: sile i kaul un sakapet gaļ. Vīrs niko, kas viņam pa daļ, viš tik strāde sav darb tāļak. Bet ķēv viš vais nisit. Ka nu i laiks apkārt, melleis kungs izmekle vīram viss maliņs un niko neatrod. Bet apukš kreiso kāj pirkstiņ viš nimaz nav paskatējies. Nu viss lab. Vīrs pajem siek noud un iet uz mājam. Mājās kungs pavisam traks, ka dabujis zinet, ka vīrs aka pāradies. Viš sūt ziņ, lai vīrs tūlin nāk šurp uz muiž. Vīrs niko nebaidās, iet tūli un dod zīmīt. Kungs, līdz to las, bāls kā viens krīts.

"Ko tu no maniem vislabak vēlies?" kungs pras.

Vīram, nabadziņam, a sāk bikss trīcet, viš dome, ka kungs bāls no lielam dusmam.

"Ko ta nu es var vēleties?" vīrs bailig atteic, "izvēlat jov nu paš, va nu miess sod, va nu nāvs sod."

"Ne!" kungs teic, "ni vis sod, bet kād šķinķib tu grib pa zīms atnešan?"

Beig beigās vīrs dabū maz mājiņ un no ta reiz kungs pavisam cits cilveks: ni vais kād sit, ni vais kādam uzdod ļaun vārd, nimaz vais tas kungs, kas agrak.