Viens vīrs palicis ar kungu parādā. Kungs saucis viņu iknedēļas muižā un kad nebijis naudas ko samaksāt, viņš licis šo ikreizes krietni nopērt. Vīrs, vairs nevarēdams tos kūlienus panest, sācis uz mājām iedams domāt: kaut jel velns būtu naudu devis, ar ko kungam samaksāt. Un tiešām vēlā vakarā nāk viņam kāds kungs pretī un vaicā, kā viņam labi klājas. Vīrs izstāstījis, ka nemaz vairs nevarot ar kūlieniem iztikt - ko ejot muižā, to mizojot, ko mākot. Kungs, kas viņam uz ceļa pretī nācis, uzaicinājis viņu, lai nākot trīs dienas pie viņa kalpot, tad viņš došot ko kungam samaksāt. Vīrs bijis ar mieru un gājis. Svešais kungs aivedis viņu uz kādu muižu ezarā, iedevis zirgu un licis mežā braukt. Koki bijuši ar visām saknēm jāizcērt, un zirgs tievgalī priekšā jājūdz. Piekodinājis ar, kad zirgs negribot vilkt, lai tad sitot tā par ribām, ka lai vai gaļa noietot; bet lai tik par galvu nesitot. Vakaros pievilkuši zirgu pie griestiem un nedevuši nemaz ēst.

Rītā vīrs, kā ņēmis zirgu no griestiem, taisni atkal braucis uz mežu, bet ticis vienumēr piekodināts, ka lai par galvu nesitot. Trešā dienā gribējis vīrs izzināt kas tad ir, ka par galvu dauza, un iezvēlis, uz māju braucot, pa krietnam.

[Zirgs nu palicis par kunga tēvu, lūdzies, lai šo nesitot un iedevis dēlam vienu rakstu līdz.]

Vīrs gan krietni ar gaļu no ribām noģērējis. Par to viņš dabūjis no velna tikdaudz naudas, cik tik varējis nest. Viss darba laiks nav vairāk izlicies, ka trīs dienas, bet noiedams mājās, dabūjis zināt, kad trīs gadi jau aiztecējuši.

To rakstu nodevis savam kungam. Kungs to rakstu izlasījis, atlaidis viņam visus parādus un sācis godīgāki un cilvēcīgāki ar ļaudim turpmāki dzīvot.

P i e z ī m e. No pasakas var saprast, ka viņas vidū ir kādi vārdi izlaisti, kurus laikam būs cenzūra izsvītrojusi. Šo vārdu vietā ir ielikts ar iekavām apzīmētais teikums. P. Š.