Rūjines kungs bīš dikti negants. Šis visādi nerroš un mocīš cilvēkus. Reiz kungs licis kučēram, lai pašā pusnaktī jūdz zirgus un dabrauc pie kunga mājas. Kučērs sajūdzis ar un dabraucis. Bet kā kučērs dabraucis, tā tūlītās ar dabraukuši četri kungi un sagāš pie kunga iekšā un sacīš, lei šis taisoties šiem līdz. Kungs ar sataisījies un visi braukuši.

Braukuši, braukuši un kučērs brīnējies: te jābrauc kā pa celmiem, te akal iet pa ūdeni, ka šļakst vie. Kučērs prasīš kungam, vai tik pa ritīgu ceļu vie šie braucot. Tā vie izliekoties, ka pie reizas ietot pa celmiem un pie reizas akal tā kā pa ūdeni. Nu kungs sacīš kučēram pretī, ka tie vis neesot celmi, bet esot baznīcu torņi, ka tas ūdens vis neesot nekādas pančkas, bet šie braucot pār pašu jūŗu. Nu kučērs ar paskatījies, un - kā ta - braukuši ar pār pašu jūŗu!

Braukuši, braukuši un dabraukuši pie dikti skaistas pils. Tie četri kungi sagāš iekšā un Rūjenes kungs ar iegāš. Kučērs palicies ar visim zirgim pie durim gaidot. Kučers gaidīš, gaidīš un šim jau tīri vai apnicis gaidīt, bet kunga kā nejūt; tā nejūt. Bet nu uzreiz nācis no pils vienc cilvēks ārā un danācis pie kučēra. Tas cilvēks bīš kučēram labi pazīstams, vārdā Juris. Kučērs nu Juram prasīš, kur ta šā kungs esot palicies. Nu Juris vedis kučēru pie viena pils loga un rādīš kučēram, kā melli kungi dzīvā ap Rūjenes kungu un ēd šo no. Nu kučērs dikti nobijies un prasīš Juram, kas ta te īsti esot un kur šis esot atkūlies. Juris nu kučēram stāstīš, ka tā te esot vellu pils. Lai šis pagaidoties vie, gan šim ar nesīšot no pils priskas laukā, bet lei šis neēdot un nedzerot, ko šim došot. Ka tā izdarīšot, ta lei braucot prom un nevienc šim ta pakaļā vais nedzīšoties.

Juris aizgāš un kučērs akal palicis pie savim zirgim. Pa tādu lugu nācis vienc kungs no pils laukā un devis kučēram sviesta maizi un glāzi alus. Kučērs saņēmis, ko šim do, iebāzis sviesta maizi ķešā un alu izlēš sev pār plecu. Ka nu tas kungs akal aizgāš, ta kučērs ar vais negaidīš un braucis prom.

Kučērs braucis, braucis un nekādā lietā neticis. Šim pēdīgi aptrūcies pašam ko ēst un zirgim ko dot. Nu vais nemācēš nekā ko saprast. Kučērs pārdevis zirgus un karīti un gāš kājām uz māju. Gāš, gāš un no mājas ne vēsts. Pēdīgi šim jau akal aptrūcies naudas, bet māja vēl bīsi tālu. Gāš, gāš un bīš jau tīri badā un vienās lupatās noplīsis, ka tik ticis mājā.

Bet kā kučērs atnācis mājā, tā šim tūlītās Rūjenes lielmāte klā un prasa, kur šis esot licis kungu, kur šis 1icis zirgus un karīti. Kučērs nu stāstīš un dievojies, kā viss bīš. Bet lielmāte neticēsi un kučēram jau ar nekādu parādīšanu nebīš, kas ar kungu noticies. Lielmāte neparko ar neticēsi kučēram nu tik sacīsi, ka šis pats esot kungu nomušīš un pārdevis zirgus. Nu lielmāte vēlēsi, lai kučēru ierokot līdz galvai zemē un ta ar arklu noraunot šim galvu.

Nu kučērs manīš: labi nebūs! Tā kā tā beigas vie būs! Bet ka nu kučēru jau veduši prom, kā var rakt zemē iekšā, tā šis ķēris roku ķēšā un izrāvis rakstu. Tā sviestmaize, ko šim pie vellu pils devuši, bīsi palikusi par rakstu. Nu kučērs atdevis to rakstu lielmātei un šī sākusi lasīt. Kā lielmāte izlasīsi rakstu, ta vēlēsi, lei laižot kučēru tūlītās vaļā un saukusi sev līdz uz muižu.

Nu lielmāte sadevusi kučēram pulka naudas un piekodināsi šim, lei nevienam nestāstot, kur kungs palicies un ko ar šo velli izdarīš. Bet kučērs jau bīš tāds bļamma un izbļammāš, ka kungu velli apēduši un tā, lūk, vē šo die cilvēki par to stāsta.