Vienā lielas svētdienas rītā, kad brīvi ļaudis atpūtās Dieva mierā, bezdievis trieca atkal savus vergus rijā kult. Cauru nakti jau rijā izkūlušies ļautiņi tik ko vilka kājas. Tie nebija vēl darba sākuši, kad negantais kungs atskrēja pats, ar resnu nūju rokā, un lādēdams pavēlēja, lai tūlīt nokuļot visu riju labības. Ļautiņi gan lūdzās, lai jel atvēlot kādu zirgu kulsmu nomīdīt, bet kungs pilnā kaklā brēca, ka viņš visus slinķus nositīšot pats ar savu roku, ja nebūšot tūdaļ padarīts. Neganti sabļāvis, kungs izšāvās no rijas ārā, jo kam gan patīk rīt rijas putekļus. Bet tik ko kungs bija ārā, te kūlēji izdzirda laukā saucam: "Tprrū! tprrū!" un kādam zirgam apaušus apmaucam. Un riktīgi: - rijā ienāca vecs, vecs vīriņš baltu garu bārdu, acim, kas spīdēja kā zibins, staltu brūnu ērzeli pie pavadas vezdams. Uz strādniekiem pagriezies, vecītis sacīja: "Še jums zirgs! Jūdziet to tūdaļ kuļamā bluķī, lieciet tad pie visgrūtākiem darbiem. Ja mežā jābrauc, tad malku vezumā nekraujiet, bet koku nocirtuši, jūdziet šo zirgu tievgalā klāt, lai velk tad ar visiem zariem vesclu muižā. Ja tas negrib vilkt, tad netaupiet pātagas, bet zveliet tam tā pa ribām, ka vai gaļa no kauliem nost lec. Tikai pa galvu vien nesitiet! Ēst tam nedodiet nekā, bet vakariem velkat to pie griestiem, lai tas, dienu izstrādājies - neēdis pakarājas gaisos."

To sacījis, vecītis pazuda. Strādnieki gan manīja, kas tas par zirgu, bet domādami, ka vecītis ir pats Dievs, darīja, kā tiem pavēlēts. Tie lika brūno ērzeli pie visgrūtākiem darbiem, sita to pātagām un kokiem, kad tas lāgā nevīžoja vilkt. Ēst brūnais arī nekā nedabūja; tikai zagšus kādreiz ziemā tam varbūt laimējās nokampt kādu salmiņu un vasarā noplūkt kādu nātri sētmalā.

Ap to pašu laiku negantais kungs bija pavisam pazudis un visi ļaudis priecājās un atpūtās. Cienmāte gan meklēja kungu, bet to atrast nevarēdama, tā arī beidzot apmierinājās, jo neba arī tai bija maz jācieš no negantnieka. Pagāja vesels gads. Staltais brangais ērzelis bija pavisam nodzīts, vājš, iekritušām acim, caurām ribām un krūtim, stīvs un līks, kā pats kaulu kambaris. Cienmāte, tādu zirgu savā muižā ieraudzīdama, lika vagārim, lai to kranci vedot uz mežu un tur nositot, jo viņš jau nekam vairs nederot. Bet vagāre, arī laikam pamanījis, kas tas par zirgu, to nedara vis.

Pagāja akurāt gads. Lielās svētdienas rītā, kad visi ļaudis atpūtās Dieva mierā, nobadinātais zirgs, šodien arī savā vaļā būdams, bija ietiecies muižas kāpostu dārzā. Dārzā nejauši ienāca cienmāte un ieraudzīja, ka nelieša zirgs kremt un rij brangos kāpostus kā pats badakāsis. Saskaitusies tā pakampj resnu bozi un dod nelāgam zirgam pa pašu galvu, sacīdama: "Ak tu, negantais maita, tu man visus kāpostus aprīsi!"

Bet tik ko tā bija trāpījusi galvu, te zirgs pārvērtās atkal par kungu un sacīja vājā balsī: "Mīļā sieviņ, kādēļ tu dauzi manus vājus kaulus pāris kāpostu lapiņu dēļ? Veselu gadu badu izmirušam, man tās smeķ kā visugardākā maltīte."

Cienmāte nu ņēma savu kungu pie rokas, bet vai Dieviņ! kāds viņš izskatījās. Vājš, melns, lielu bārdu un gariem nagiem! No drēbēm bija tikai vēl vīles mugurā un vietu vietām redzama jēla miesa.

Labi kopts, kungs drīz atspirga un bija pavisam citāds cilvēks, tīri tēvs saviem ļaudim, īpaši, kad redzēja, ka ļaudis nebendējot, muižas manta nebūt nebija mazumā gājusi, bet gada laikā brangi vairojusies. Nu darba ļaudis varēja svētdienā pielūgt Dievu un atpūsties, un darbu dienās strādāt tik daudz, cik katram bija spēka - bez pātāgām un kokiem.