Vecos laikos ļaudim bijis jāiet uz muižas rijām kult. Vienā muižā dzīvojis bargs kungs, kas saviem darbiniekiem nedevis pat svētdienā mieru. Vienu ziemu bijis liels aukstums. Pie muižas rijkura ienāk vecs vīriņš un lūdzas apsildīties un rijnieks arī atļauj. Drīzi kungs klāt un kliedz uz rijnieku: "Dzen to veci tūdaļ prom!"

Vecītis sildās tik tālāk, bet kungs saskaišas, liek vagāram atnest apaušus, uzlikt vecīšam galvā un aizvest to pie darba. Redzēdams, ka vagārs vēl vilcinājas to darīt, kungs izrauj tam apaušus no rokām un grib pats tos uzmaukt vecajam vīriņam galvā. Bet vecais vīriņš ir stiprāks par kungu, viņš sagrābj iemauktus un uzbāž tos pašam kungam galvā. Tiklīdz kungam iemaukti kaklā, tas pārvēršas pa baltu ķēvi. Vecais vīriņš nu paņem ķēvi pie pavadas un aizved uz kādām mājām, kur visi lopi bija nobeigušies un saimniekam, ja negādās zirgu, būs jāiet piektdien uz muižu pērienu saņemt. Vecītis tur aiziet un lūdz naktsmājas, saimnieks arī neliedz. Savu balto ķēvi vecītis ieved stallī un piesien. Vakarā saimnieks iet zirgu apkopt un lauž skalus.

"Kāpēc tu skalus lauž?" vaicā vīriņš, "tev taču ir sveces."

Saimnieks paskatas un ierauga: pilns plaukts ar svēcēm. Pabarojis zirgu, saimnieks liek pagādāt vakariņas, bet sieva atsaka, ka nekā nav ko ēst, kā tikai mazs gabaliņš maizes, ko meitai rītu uz muižu līdzi dot. Nu lai sagādā to pašu. Saimniece ieiet klētī un redz : visi plaukti pilni ar gaļu. Saimniece piegriež pilnu kat liņu ar gaļu, tolaik vēl pannu nebijis. Vakariņas paēduši, visi noskaita lūgšanu un dodas gulēt.

Otrā rītā vecītis pirmais augšā. Projām iedams, viņš atstāj savu ķēvi par naktsmāju, solīdamies pēc viena gada atkal atnākt. Ķēvei lai cita nekā ēst nedodot kā tikai salmus. Visu gadu saimniekam veicas labi un tas drīzā 1aikā paliek bagāts. Baltā ķēve bija ļoti liela un stipra. Muižas darbos pie 1ielajām brantvīna vātēm, kuras parasti vilka divi zirgi un divi puiši, ja jūdza balto ķēvi, tad vajadzēja tikai divu puišu. Kēve citādi bija labs un paklausīgs lopiņš, bet kad ieraudzījusi lie1māti, tā cēlās uz pakaļkājām un nebija valdāma.

Pēc gada ierodas vecais vīriņš pēc savas ķēves. Viņš aizved ķēvi uz muižu un piesien steliņģī. Puisis, iedams zirgus apkopt, ierauga kungu, noplīsušu, nemazgātu, gariem matiem un bārdu, stāvam steliņģī piesietu. Viņš nu palaiž kungu vaļā. Kungs ar pūlēm aiziet uz istabu. Sieva tam steidzas pretim un vaicā, kur viņš tik ilgi bijis. Kungs varējis tikai pateikt: "Neprasi, gādā labāk ēst un ūdeni, lai varu nomazgāties un apģērbties."

No tā laika bargais kungs bijis pavisam pārvērties. Savus kalpus tas svētdienās nekad vairs nestrādinājis.