Vienā muižā dzīvāš traki nejauks lieckungs. Tas vienmēr līdis uz rijas augšas un lūrējies, kā klaušinieki strādā, un kurš vie bīš stīvāks, tam vakarā licis uzdot sukas.

Vienc puisis noskatījies, kā lieckungs darās. Reiz puisis uzlīdis priekšlaikus uz rijas augšas un noslēpies salmos. Drīz vie aka nācis lieckungs un aka lūrējies, kā klaušinieki strādā. Puisis lēni izlīdis no salmim, pielīdis pie lielkunga, sagrābis to pie kājām un laidis metienā iekšā. Lieckungs iekrītis metienā un nu kūlēji tam vē sadevuši savu tiesu ar spruguļim.

Bet tas nekā nelīdzēš. Lieckungs tāpatēm līdis uz rijas augšas lūrēties. Nu puisis noskaities par tādu lietu un nobūris lielkungu par zirgu.

Lieckungs no muižas uzreiz pazudis un ap muižu no tās reizas staigāš vecs kleperis un tas apgrauzis lielmātei visus kāpostus. Gan kleperi dzenāši un dauzīši, bet šis bīš kā uzburts uz lielmātes kāpostim.

Reiz aka kleperis iekleburoš lielmātes kāpostos un grauzis, ka denīni vie blīkšēši. Lielmāte nu noskaitusies, paķērusi krietnu stibu un skrēsi uz kāpostu dārzu. Ka nu šī tikusi pie zirga klāt, ta zvēlusi tam taisni pa galvu. Bet tavu brīnumu, kleperis uzreiz palicis par lielkungu un nu lielmāte nezināsi no priekiem ko darīt, kā būt.

No tās reizes lieckungs bīš labojies. Viņč vais nekad negāš lūrēties, kā rijnieki strādāši.