Bargais kungs par zirgu parvērsts.

11. A. 761. Teicēja 35 g. veca J. Strode Višķu pag.

Dzeivuoja divi bruoļi: vīns bruols beja boguots, ūtrs nabogs.

Boguotojam bruoļam beja lobas muojas un vysaida monta papylnam, bet nabogs dzeivuoja vacā ustobiņā meža molā. Boguotais bruols aizmiersa sovu nabogu bruoli un nagribēja juo pazeit. Vīnu reizi pi boguotuo bruoļa īguoja vecīts un prasījās uz nakts muojom.

"Mes vakariņas jau apēdjam un nav kuo dūt ēst," atbildēja boguotais bruoļs. "Ej, tur meža molā dzeivoj nabogs, tys vysod pījem ubogus uz nakts muojom!"

"Paruodi man ceļu uz tū nabogu," prosa vecīts. "Boguotais bruoļs izguoja ar vecīti uorā un soka vecīšam: "Ej tur, kur tei guntiņa radzama meža molā!"

Vecīts izsyta boguotajam bruoļam uz placa un boguotais bruoļs palyka par ērzeli. Tad vecīts sāduos ērzeļam mugurā un aizjuoja uz naboga ustabiņu. Vecīts ērzeli pīsēja pi sātmaļa, bet pats īguoja ustobā un prosuos uz nakts muojom.

"Mes vakariņas jau apēdjam un nav vairuok kuo ēst," soka naboga bruoļs.

Man navajag vakariņu, tikai īdūdit syltumiņu, kur puorgulēt!" prosa vecīts.

Naboga bārni apskrēja ap vecīti, cyts nūjēmja kulītes, cyts nūova veizes un atguldynuoja jū uz cepļa syltā vītā. Vecīts puorgulēja par nakti un reitā soka: "Man naudas nav, ar kū samoksuot par naktsmuojom, bet uorā stuov pīsīts lobs ērzeļs un tū es īdūšu uz trejim godim jyusim. Par tīm trejim godim, cikom ērzeļs byus pi jyusu, jyus ar jū dorit vysgŗyutuokūs dorbus un nažāluojit, bet pēc trejim godim es atīšu un pajemšu nu jyusim ērzeli!"

Vecīts aizguoja, bet nabogs pajēmja ērzeli un struoduoja ar jū vysgryutuokūs dorbus. Par treis godi nabogs īsadzeivuoja un palyka tikpat boguots, kai juo bruols. Boguotuo bruoļa sīva suoka cīmuotīs ar nabogu. Paguoja treis godi un baguotuo bruoļa sīva un bārni nazynuoja, kur palyka jūs veirs un tāvs pēc tam, kai izguoja ar vecīti uorā. Vīnā dīnā boguotua bruoļa sīva un bārni sataisīja pīmiņas vokoru par pazudušū veiru un tāvu. Pīsaucja daudzi baznīckungu un vīsu; pasaucja ari naboga bruoļi. Tymā dīnā uz nabogu atguoja vecīts pēc ērzeļa. Nabogs izstuostīja vecīšam, ka treis godi tam atpakaļ pazuda juo bruolis un šūdiņ taisa pīmiņas vokoru, kuŗā ari jis ir prasīts.

"Ej, ej," soka vecīts nabogam, "vāluok ari as aizīšu paskaitīt puotoru!"

Nabogs aizguoja uz boguotuo bruoļa sātu, sabraucja baznīckungi un vīsi un suoka skaitīt puotorus un dzīduot dzīsmes. Jau vālā vokorā boguotuo bruoļa sātā īguoja vecīts un prosuos uz naktsmuojom. Boguotuo bruoļa sīva pazyna vecīti un izstuostīja baznīckungim, ka ar itū pašu vecīti juos veirs izguoja uorā un pazuda.

"Ļaun jam vaļu!" atbildēja baznīckungi.

Boguotuo bruoļa sīva īlaidja vecīti uz naktsmuojom, bet vecīts soka: "Man ir ērzeļs un man ar jū juoguļ vīna vītā!"

Sīva padūmuoja un soka: "Ved arī ērzeli ustobā un pastoti koktā!"

"Bet jis ļūti daudz ēd un dzer. tuodēļ vajag īnest ustobā seši nēši yudeņa, yudeni sasildīt un salīt lelā silē," soka vecīts.

Sīva pīsacīja bārnim īnest ustobā sili, sasildīt seši nēši yudeņa un salīt silē un pīlikt daudz sīna. Bārni tū vysu izdarīja un vokorā vysi aizguoja gulātu. Reitā sīva pasamūda un redz, ka ērzeļa nav koktā, bet dzierd, ka yudeņa silē nazkas plonckojas.

Sīva pīguoja pi siles un redz. ka silē mozguojas juos veirs. Jei aizskrēja, atnesja drēbes un veirs, izzamozguojīs, apsavylka.

Sīva verās uz cepļa, bet vecīša jau nabeja. Veirs izstuostīja sīvai, ka tys vecīts pataisīja jū par ērzeli un naboga bruoļs ar jū struoduoja treis godi un palyka boguots. Tūlaik sīva ar veiru īguoduoja, ka tys vecīts beja pats Dīvs un nu tuo laika suoka pījemt ubogus uz nakts muojom un devja ari jīm ēst.