Vīns kungs ar vagaru cīši pēra ļauds. Kad sīna pļuovēji nūpļuovja pļovu, tad vagārs aizguoja uz pļovu, dabuoja vuti un palaidja. Jo vuti varēja redzēt ruopuojūt, tad napēŗa, bet jo naredzēja, tad vokorā kungs ar vagaru pēŗa vysus pluovējus. Nailgi padzeivuoja kungs un nūmyra, bet pēc kunga nuoves dreiži ari vagars ar vysu mīsu pazuda. Meklēja, meklēja vagaru, bet nikur naatroduši, nūdzēŗa bēres un lyka mīru.

Kunga dēls beja arī na lobuoks par sovu tāvu un taipat syta zemnīkus. Vīnu reizi jaunais kungs atroda tāva gruomotuos, ka vīns zemnīks nav samaksuojis pīci rubļi golvas naudas. Kungs pasaucja zemnīku un prosa: "Vai atdūsi poruodu?"

Zemnīks prosa kungu pagaidīt, bet kungs pavēlēja labi izpērt zemnīku.

Utrā dīnā otkon kungs pasaucja zemnīku un prosa: "Vai atdūsi poruodu?"

Otkon zemnīks prosa kungu pagaidīt, bet kungs lyka zemnīku izpērt un pasacīja: "Jo reit naatnessi naudas, tad nūmiersi zam žogorim!"

Zemnīks atguoja uz sātu un izstuostīja sovu nalaimi sīvai. Trešā dīnā zemnīks vairs naguaja uz muižu, bet guoja uz mīstiņu, lai nūpelnītu pīci rubļi un atdūtu kungam poruodu. Īt zemnīks par mežu un sateik kaidu kungu.

"Kur īsi?" prosa kungs nu zemnīka. Zemnīks izstuostīja, ka īt nūpelnīt pīci rubļi, lai kungam atdūtu poruodu.

"Ej pi manis! Par treis dīnas pi manis nūpelnīsi pīci rubļi!" soka kungs.

Zemnīks beja ar mīru un aizbraucja uz kunga sātu par kolpu. Kungs īdevja zemnīkam divi zyrgi; vīnu siermu, ūtru malnu, un lyka bolkas vest nu meža, bet tai, ka bolkas razgaļs vylktūs pa zemi. Vēl kungs īdevja zemnīkam puotogu un pīsacīja nasist ar puotogu atpakaj zyrgim, tad jī iznosuošūt.

Zemnīks vad bolkas treis dīnas nu reita leidz vokoram. Trešā dīnā vokorā kungs samoksuoja zemnīkam pīci rubļi un paprasīja atvest vēļ vīņu vazumu bolku. Zemnīks aizbraucja uz mežu, pilyka bolku, bet zyrgi navalk ni sūļa. Zemnīks i tai, i šai pyulējas, ka dreižuok aizvest pādējū vazumu bolku bet zyrgi kai navalk, tai navalk. Tad zemnīks syta ar puotogu atpakaļ zyrgim un īsavēŗa, ka siermuo zyrga vītā, kurs bēja aizjyugts ilykšūs, stuov nūmyrušais kungs un malnuo zyrga vītā, kuŗš beja pījyugts, vagars. Te - kur bejis, nabejis - pīskrēja pi zemnīka tys kungs, kuram jis beja pasajēmis struoduot, un prosa: "Vai pazeisti itūs divējus zyrgus?"

"Pazeistu! Vīns ir kungs un ūtrs vagars!" atbildēja zemnīks

"Kad aizīsi uz muižu, tad pasoki jaunajam kungam, lai jis tai pat dzeivoj, kai tagad, tad man byus trešs zyrgs, ar kū bolkas vest," pasacīja kungs, kas beja pats valns, un pazuda.

Zemnīks otkon vīns pats stuovēja mežā, tymā pašā vītā, kur satyka kungu, un soderēja pi juo struoduot. Paraudzīja zemnīks kešā, vai ir pīci rubļi.