Apšupē senākos laikos viens kungs bijis briesmīgi nikns: darbiniekiem ne ēdot neļāvis apsēsties. Reiz darbinieki sēdus ēduši pie rijas. Te kungs ar rungu klāt un tik mizo. Bet tai pašā acumirklī gadījies vecs vīriņš un pārvērtis kungu par zirgu. (Vecais vīriņš bijis Dievs). Zirgu tas pārdevis žīdam, piesacīdams, lai cita nekā nedotu vairāk ēst, kā tikai garkūlu salmus. Zirgs no plikiem salmiem, palicis ļoti vājš, nespēcīgs, bet žīds kaulu kambari kapājis un dzinis, cik tik iegājis.

Otrā gadā žīdam gadījies tai pašā muižā pa nakti palikt. Viņš ielicis nodzīto zirgu piedarbā un pabarojis garkūļu salmiem. Bet tai naktī kungs ticis no sava soda vaļā: palicis atkal par cilvēku. Kungs nu iegājis pie cienīgās mātes, izstāstījis visu un tad tūdaļ prasījis ēst sacīdams: "Tu nezini, kā man tagad pat darbinieku putra pie dūšas ietu, tā esmu izsalcis. Vai nevarēji vakar vakarā žīdam jele puscepuri auzas iedot priekš manis?"

"Būtu ir pūru devusi; bet kā to bij zināt, ka tu tas esi?"

No tā laika darbiniekiern bij vieglas dienas pie kunga: tie nezināja vairs, kas ļauns vārds.