Lielvircavas muižā bijis bargs kungs, kas pa naktim gājis uz riju vaktēt strādniekus, kā tie strādā. Ja strādnieki labi nestrādājuši, tad kungs licis tos pērt. Vienu vakaru pie rijas piebraucis vecs nabaga vīrs un lūdzies, lai laižot viņam pa nakti rijā pārgulēt, viņš par to došot šiem zirgu, ko dzīt uz metiena. Strādnieki, baidīdamies no kunga, negribējuši nabagu pieņemt, bet kad viņš lūdzies un žēlojies, ka viņam neesot kur palikt, strādnieki to arī pieņēmuši.

Ar nabaga zirgu kulšana veikusies labi, bet nabags tik skubinājis, lai dzenot zirgu ātrāki un pielaižot ar pātagu. Strādnieki paklausījuši un izkūluši riju daudz ātrāki kā citus rītus.

Kad rītā strādnieki aizgājuši uz muižu, tad kungs gulējis slims un viņa svārki bijuši skrandās sapērti. Nabaga zirgs esot bijis pats kungs, ko strādnieki dzinuši uz metienu un pēruši.