Darbinieks, sūri, grūti nostrādājies un vēl no kunga krietni ar nūju apstrādāts, apsēdās grāvmalī un grauza savas asarās mērcētās maizes garoziņas. Ēzdams viņš tā pārdomāja savu un kungu dzīvi.

"Pask', man ar tukšu vēderu jāstaigā visu dienu, no agra rīta līdz vēlam vakaram pa lauku un jānēsā dienu mūžu smagais arkls rokās. Neviens tev neprasa, vai lietus līst, krusa birst. vai tev salst jeb vai saule spiež un dedzina. Ej tikai! Tu priekš tam dzimis! Bet re, tāds kungs - kad tu jau neskaitāmas reizes esi pārvalcojis par lauku turp un atpakaļ un jau mazākais reizes desmit noslaucījis sviedrus, tad tikai viņš lien no midzeņa ārā, krietni piekraujas un, palīdis pie loga, apskatīsies, kāds laiks. Kad jau cik necik nepatīkams laiks: vai nu drusciņ siltāks, vai lietiņš smildzina - kas tad varēs iet ļaudis sist! Bet kad laiks pa zobam, tad tikai paskaties, tad būs klāt un vai acs, vai galva - šļākst vien tikai nūja virsū! Vai tur var sacīt, ka Dievs vēl ir debesīs?"

Viņam tā spriežot, atgadas viņa priekšā vecs, balts vīriņš un prasa par ko tā nobēdājies un ko viņš domājot.

Darbinieks izstāsta tā un tā: viņš gan pūlējoties, cik varēdams, vai kādu kumosu baudījis, vai ne. un kungs tak viņu vienmēr dauzot. Kā Dieviņš to tā paļaujot? Vai viņš, darbinieks, nevarējis par kungu piedzimt - viņš mazākais tik briesmīgi nedauzītu darbiniekus.

"Ko es tev teikšu?" saka baltais vecītis, "es palikšu vienu gadu tavā vietā strādāt muižas darbus un kopt tavas mājas; tikmēr tu ej un izstaigājies pa pasauli. Un ja tu, atpakaļ atnācis. gribēsi palikt par kungu. tad arī tiksi."

Darbinieks ņem tūliņ kājas pār pleciem un iet. Lielā mežā viņš satiek melni ģērbtu kungu. Tas darbiniekam uzprasa: uz kurieni viņš iešot. Darbinieks - tā un tā: viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli un tad to pacelšot par kungu. Melnais viņam saka: "Ko tu niekus klaidēsies apkārt? Nāc pie manis par puisi, es tev došu sieku naudas par to, tad tev pēc gada kā kungam būs arī nauda."

Darbinieks salīgst un iet melnajam līdz. Mājās nonākuši, melnais viņu ieved stallī un ierāda, kas viņam jādara: Stallis pilns daždažādiem zirgiem; citiem no tiem tikai vēl ir kā kauli un āda, citi ir kā darba zirgi pa vasaru, bet citi tik spoži, melni ērzeļi, kā vienas bildes! Darbiniekam katru dienu ar krietnu kančuku visi pa kārtai jānotērš. Iesākumā darbinieks gan nesit tik visai dikti, bet tad melnais iekšā un darbiniekam mugurā ,- jāsitot tā, ka lai ērzeļi bļauj, ka viss stallis skan. Katru dienu ved jaunus ērzeļus klāt, tādus, ka spīd vien. Bet ēst nedod nekā, tikai reti, ja kāds vecs zirgs nobeidzas, tad dod citiem viņa izdilušos kaulus apgrauzt; ar kančuku gan dod katru dienu.

Kādu dienu melnais kungs atkal ieved melnu, treknu, spīdošu ērzeli un piesen stallī.

"Tam tu dod nežēlodams!" melnais saka darbiniekam, "tas tevi arī ir kavis diezgan, tas ir tavs kungs."

Darbinieks, to izdzirdējis sabīstas, ka nekā vairs nevar darīt, "Ak, tad te beidzas kunga gaita!"

Melnais ņem pats kančuku rokā un nu tikai slānī kā slānī spoži melno ērzeli. Šis bļauj un lec un nezin, kur tverties. Darbinieks tikai pa tam davai! pa vārtiem ārā un projām - atpakaļ uz savām mājām.

"Rauj tevi piķis! ar visu tavu naudu!" viņš domā, "par kungu vairs negribu būt, kam tad man nauda."

Savas mājas viņš atdrod labākā kārtībā uan pilnībā. Mājās viņam stāsta, ka viņnedeļ nomiris kungs un vakar to paglabājuši.